ES SKATĪŠOS PA LOGU BALTĀ KREKLĀ

Atvainojos visiem tiem bloga viesiem, kuriem meklējot jaunievietotu lasāmvielu, nācās kādu laiku vilties. Daru tik, cik atļauj iespējas – paša laiks, līdzekļi un autori, kuriem esmu pateicīgs par bezhonorāra sadarbību.

TĀLĀK SEKO MATERIĀLS ATBILSTOŠS VIRSRAKSTAM

Cietums

CIETUMS

  Arī aizmirsti bēniņi glabā vēsturi. Rīgā, Pārdaugavā kādā koka namiņā Makša ielā bēniņos nu jau aizsaulē esošais Jānis Duļķins pagājušajā gadsimtā atrada piecas vēstules, kas bija rakstītas pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem kādai Annai Lepnis jaunkundzei. Domājams aktrisei. Pats rakstītājs Kelle 1906. gada janvārī bijis apcietināts, tādēļ vēstules rakstītas no Centrālcietuma. Kopā ar atrastajām vēstulēm, sainī atradās grupu fotogrāfijas un atklātnes ar Bēthovena, Ļeva Tolstoja, Maksima Gorkija, Čaikovska un Rūdolfa Bērziņa (darbojies Apollo teātrī) attēliem, kā arī atklātnes – tā laika politiskās karikatūras. Vēstulēs minētās personas vedina domāt, ka rakstītājs bijis aktīvs revolucionārs, saistīts ar tā laika latviešu inteliģenci, it sevišķi teātra aprindām. Minēts teātris Apollo, kas darbojās1905-1908. Vēstuļu rakstītājs pirmo atklātni nosūtījis Lepnis jaunkundzei pēc tikšanās ar viņu teātra Apollo aizkulisēs. Tad viņš sevi dēvējis par Vētras Putnu Jūli. Visām vēstulēm cauri vijas skaudrā Krievijas atmosfēra, ieslodzījuma mocības, kā arī nepiepildītā mīlestība. Vēlāk vietā, kur tika atrastas vēstules, tika uziets abpusēji ass kaujas zobens. Lasot šīs dokumentāli patiesās skaudrās vēstuļu rindas, paturēsim prātā, ka latvieši bija, bet savas valsts Latvijas viņiem vēl nebija…

Materiālu publicēšanai sagatavoja Gunārs Janaitis 2015. gada septembrĪ

Vestules ist

VĒSTULES NO IESLODZĪJUMA

    Mīļā Anniņ!

   Tupu aiz restēm bez vestēm, uz kroņa maizes, ar kroņa utīm biedros. Iet man kā zutim dūņās: ēdiens tāds, ka mute nevar ņemt – smird. Pirmās dienas grauzām sausu maize ar ūdeni un sāli, jo cita no mājām nedabūjām… Vēders saplaka kā tabakas maks un, ja Tu manu seju redzētu – nudien nemīlētu… Dienu pavadām sekojoši: pieceļamies no rīta agri ar gaismu; pajokojamies, sajožām vēderu, lai nerūc kā vilks mežā; palūkojam ko ēst; no vakardienas atlicis rieciens maizes, šķipsnis sāls un malks ūdens (sāli dod ļoti maz un reiz pa divām nedēļām); priekš visiem par maz, priekš viena par daudz. Dabūjam pienestu ūdeni karstu, bez tējas, tās esot pusdienas: maize dabūjam vienreiz dienā. Noturējuši brokasti, sākam lasīt, jo reiz par mēnesi dod vienu bībeli un vienu ķeizara zelts vēsturi. Paiet pusdiena, vakarā paskrienamies pa kameru un gulēt.

   Vispāri ar mani “šabaš”. Atvados no visiem mīļajiem ar sirsnīgiem (ne klīsterēšanas) skūpstiem, no Tevis mīļo, no Mirdzas, Birkant… Dzīvojiet veseli, lai Jums labāki ietu, lūdziet ko nu gribiet, (vai nu velnu vai Dievu) par manu dvēseli… Iedomājies, ka Tu man biji mīļa, un ka sūtu pirmo un pēdējo skūpstu… Dzīvo laimīgi ar citu, bet neaizmirsti, ka kāds Tevi reiz mīlēja ar tīru, nelaimīgu mīlestību. Tagad pilnīgi pārverties: sasists kā pelavu maiss, jo vienreiz dod ēst un trīs reiz sit: ja mani ieraudzītu, tad nudien ar riebjumu aizgrieztos. Sveicini visus pazīstamos, aktierus no Apollo un no Uļeja. Mēģini uzzināt, kur atrodas Edis, un lai nāk nu man biedros pīpi piebāzt. Vēstuli man vari atrakstīt uz sekošu adresi: V centraļnuju ķurmu, V ispraviteļnija arestanskija otģeļeņija, kamera Nr. 10, gospodinu J. Ķelle-Pelle. Kad rakstīsi, tad nepiemini neviena pie famīlijas un arī neraksti par politiku, jeb neatgādini, ka es jau runāju par restēm. Savu famīlijas vārdu arī neparaksti, bet paraksties par Anniņu. Aizej pie Jūļa. Un lai viņš aiziet un nokopierē manu fotogrāfiju un iedod Tev, bet plates lai aiznes itin visas mātei. Atraksti kā iet vispārīgi Krievijā (bet nerunā par politiku) un kā iet maniem pazīstamiem. Aizraksti Mirdzai, lai mātei nesūta vēstules, jo var iznākt plāni. Bez tam, ja gribi mani redzēt, tad atnāc pulksten vienos pie bāņa sliedēm tanī vietā pretī kazarmām. Es skatīšos pa logu baltā kreklā. Atnāc piekdien pulksten vienos pēc pusdienas.. Aizej pie mātes, lai viņa aiziet pie gubernatora un izprasa atļauju satikties un, ja ir atļauja, tad atnāc arī Tu no pulksten vienpadsmitiem līdz diviem.

   Guļam uz kailas grīdas ar visām drēbēm, tik zem pagalvja dod velns lai zin ar ko piebāztu ķiseni. Auksts, salst, ka zobi vien trīc, brrr… Ar biedriem jokojamies un lamājamies uz velna paraušanu; dabūju jau reizi par sargu lādēšanu “karceri”, lai velns rauj, kāds ells pagrabs, tīrais inkvizīcijas caurums.

   Kopā esam pieci tādā kamerā, kur rūmes diviem: ne lāgā izstiepties, ne nogulties. Čtob tebja čort pobral! Čtob tebe suho na tom svete bilo! Čtob ti ježa protiv šersti rodil… čortova kukla… Ar citiem arestantiem sarunājamies saklapējoties caur sienu. Pie kam zināms klopienu skaits nozīmē zināmu vārdu. No iesākuma vienu dienu bijām starp zagļiem un slepkavām kamerā. Un vai zini kādi viņiem likumi: tu ienāc, prasa par ko saņemts. Izstāsti, ahā – neesi zaglis, neviena nenositi, značit akademiju ņeprošol, sipte. Nu iesākās eksāmens. Paņem tevi, izģerbj kailu, uzliek uz miesām sāli un nu rīvet, atļauj atpūsties. Tad ņem pļaukāt, saka, ka māca harakteri nocietināt, un daudz tādu ceremoniju. Ja iztur daudz nekliegdams, tad atčinā “molodec”. Istaba tīrā netīrumu bedre: turpat ēd, gul, spļaujas, turpat kaktā spainis priekš izkārnījumiem, kurš smird kā superfosfāta fabrika, iznest izkārnījumus laiž vienu reizi nedeļā. Bet citu reizi vairāk… Milzīgi nešpetni un brutāli, bet taisnība.

Ardievu, mīļā, dzīvo vesela un neaizmirsti tik manis. Ar sirsnīgu skūpstu: Klaidonis. Tavs Jūlis.

(Pasta zīmogs uz aploksnes – 1906. gada 8. janvāris.)

DOMĀJAMS, KA PERSONA PLATMALĒ LABAJĀ PUSĒ VARĒTU BŪT VĒSTUĻU AUTORS

   Sveika Anna!

   Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus! Pateicos par Tavu līdzjūtību pret mani, kuru tiešām negaidīju, ievērojot tādu vienaldzību, ar kādu Tu visu uzņēmi. No mātes dabūju paziņojumu, ka Tu un daudzas citas preilenes nākot apjautāties pēc mana likteņa, un pat dažas reizes nākušas nest pusdienas: no Rūdolfa dabūju zināt ka Tu, Jūlis, Edis un Lulle gājušas garām cietumam. Klaus! Es nejēdzīgi ilgojos kaut caur restēm sasveicināties ar mīļiem pazīstamiem, tāpēc esi tik laipna ar kādām pazīstamām svētdien nest pusdienu. Mani Tu rezēsi pie tās mājas loga, kura ir pa kreiso roku no tā gaņģa, kurš ieved mana cietuma mājā. Esi tik laba un ziedo priekš manis tās dažas stundas un atnāc, jo no ilgām vai traks palieku, nesatikdamies ne ar vienu pazīstamu, kur agrāk pie tā biju pieradis. Tik lūdzu neiztrūksties, ieraudzīdama mani, jo esmu ļoti briesmīgā izskatā: nestāsti arī mātei, nedz tēvam, nedz kazīnei manai, jo tad māte paliks slima. Neatgriezies arī – apziņā no manis, bet iedomājies ar veco jautrību agrāk priecīgi un iekšķīgi biedri, jo tiešām darīju vispārībai, labklājībai daudz un nav mana vaina, kad mani moca iekšķīgi un izķēmo manu ārējo izskatu. Bet, lai paliek gaušanās un vaidēšana: esmu pieradis pie mokām, bet neko neizdodu. Vari paziņot biedriem, ka, lai dzīvo bez rūpēm, neviena nezin, jo nekā neizsit ar moku kambari. Daudz ko būtu stāstīt par mokām un arestantu dzīvi, bet lai paliek – neatliek ne laika, ne papīra – vēlāk varbūt izsūtīšu manu sacerētu rakstu par piedzīvojumiem.

   Tagad rakstīšu par manu lietu stāvokli. Lieta sekoša: tiku arestēts sekošā kārtā – guļu, bet miegs negrib veikties, sapņoju, te uzreiz pie durvīm nežēlīgi dauza ar stieni, atmostos, dzirdu aiz durvīm policeju: domāju izbēgt, uzraunu drēbes un pieskrienu un atveru logu: tiklīdz izbāžu rumpi te norīb zaldātu lāsti un draudi: atmostos kā no miega un atlecu atpakaļ; pieeju pie durvīm un atveru; tūliņ istabā lādēdamies ieskrien policeja ar zaldātiem; redzēdami, ka jau apgērbies un logs vaļā – sāk lādēties pa starpām sizdami. Sukin sin, latišskaja hoļera, predateļ uļetet hotel, postoi, šutiš, po žope nagaikami, da vot etim, prikladom: pa tām starpām kratīja dzīvokli, kurā atrada dažādus krievu žurnālus un dažas brošūras – illegalas: pēc tam veda uz učastoku, kurā izpildīja doto solījumu, nejēdzīgi divas naktis spīdzinādami. Tad atrados no rīta centrālē. Te man izlasīja apvainojumu. Apvainojumi smagi: tieku apvainots par agitatoru un slepkavu uz 126 p. II d.: par ko draud ar Kostromas jeb Jaroslavlas virvi braukt uz viņpasauli: laikam vairs neredzēšos ar mīļiem pazīstamiem, jo satikšanos arī nedod. Tikai tagad īsti sajūtu, ko nozīmē būt svabadam un sajust biedri, ar ko var pēc srdsapziņas izkratīt bēdas un dalīties priekos. Agrāk es, kaut ar cienīju drauga būšanu, tādu neapzinājos to udovoļstvii, ko dod svabadība un draugu pulciņš. Bet nekas, kaut ar viss čīkstu, es tomēŗ nenoskumstu par pagājību, nedz par nākotni, jo apzinos, ka mana piemiņa draugu starpā nezudīs. Bet nu, lai diezgan, nākošo reizi vairāk.

   Bez tam aizej pie vecākiem un saki, lai viņi uzraksta to māju iedzīvotājus, kuri runās man par labu, un lai mēģina iesūtīt vēstuli, bet, lai nekā cita daudz neraksta, jo gadījumā, ja atrod vēstuli, lai neiekrīt. Manu vēstuli nerādi nevienam un vecākiem ari par manu arestu neatgādini, lai nemodinātu sāpīgas atmiņas. Nestāsti ari par manām mokām, lai māte nedabūtu aiz žēlabām krampjus.

Sveika, ardievu! Skūpstu ar sirsnīgiem skūpstiem, jo dzīvi laikam neredzēsimies.

Rīgā, 23. febr. To raksta Tavs Jūlis.

Marseljeza

MARSEĻJĒZA

   Sveika, Anniņ!

   Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus un novēlu laimes Tavā dzīves gaitā. Saņēmu Tavu vēstuli, par kuru ļoti priecājos. Sajūtu patīkamu pārmaiņu manās sāpēs un bēdās, apzinoties, ka topu no Tevis mīlēts, (vismaz neaizmirsts bēdās). Agrāk, kad dzīvoju, nesajutu to, jo biju aizrāvies priekos, bet tik tagad, kad gulu uz sāpēm un vātīm pārņemtām cisām un , kad bezmiega naktīs pārdomāju pārdzīvoto, tad tikai sajūtu, cik laimīgi ir apzināties, kad briesmīgi kritušo vēl kāds mīlē ar tīru nemākslotu mīlestību. Tu sveicini mani no Mirdzas, paldies, bet tas mani daudz neaizgrābj, jo apzinos, ka tādu nožēlotāju ir man ik 10 uz katra pirksta. Ja arī es izrādīju kādu simpātiju, tad tikai tamdēļ, ka gribēju izklaidēties, jo cik nemēģināju Tevi iegūt, viss velti. Tu atbildēji ar jokiem, kas man griezās krūtīs kā nazis un skumdināja, tā ka vienatnē dažu labu reizi biju par visu dzīvi izmisumā un raustīju matus, kaut gan uz ārieni neizrādīju, bet turēju vīra dūšu un mēģināju caur ārprātīgiem jokiem iekšķīgi aizmirsties. Bet nu tagad zinu, ka topu mīlēts un esmu laimīgs, kaut gan nevaru to izbaudīt patiesībā, caur ko sirds plīst vai pušu un pārvar citas mokas un ilgas. Tu raksti, ka varen raudot un esot pārvērtusies. Ļoti priecājos, ka Tu tiešām jūti man līdz, bet neieteicu Tev tā bēdāties, ka pārvērties, jo tas ne Tev, ne man labu neatnesīs, jo Tev vēl visa dzīve priekšā; ar laiku aizmirsīsies nelaimīgais, tālu no Dzimtenes smokstošais (jeb sliktākā gadījumā kauli balināsies Ust-Mvinskā (?)) biedris, Tu atkal mīlēsi un iegūsi savu brašu brīvības cīnītāju “pripevajuči”, bet, ja bēdāsies, saslimsi un būs liekas bēdas vecākiem un brāļiem. Novēlu laimīgu kopdzīvi ar citu un vecākiem palīgu vecumā.

   Mans liktens ir izšķirts, cik dabūju no mana cietuma kancelērista zināt, tad morte man vislabākajā gadījumā, ja nekā nepierāda, draud izsūtīšana uz Arhangeļsku, bet sliktākā gadījumā… k čortu maķeri… Tikai viena man vēl ir vēlēšanās, kad pirms aizsūtīšanas un izsūtījuma brīdī salasītu visus pazīstamus uz pavadīšanu, jo, kā dabūju zināt, ka trīs dienas pirms aizsūtīšanas laižot visiem atvadīties un uz vokzāli pavadīt: atnāc tad nepieciešami, lai varētu remdēt savas ciešanas un apmierināties, Tevi pirmo un pēdējo reizi skūpstījis, jo tā apziņa, ka esmu godīgi atvadījies, dos man spēkus pārciest svešumā ilgas pēc mīlas, Dzimtenes un brīvestības. Ah ti moja Rosija(?), moja Rosija, zolotaja ti moja… Tieku gandrīz katru dienu ķircināts caur šausmīgiem karceriem, ņēģiem sausiem (nagaikām) un mērdēšanu ar sālītu gaļu. Turos vīrišķīgi un ņi slova, ņi zvuka, kā viņi paši izsakās. Vari pasacīt visiem pazīstamiem, ka, lai dzīvo netraucēti, kaut ar bubām(?) kādas nebūt baumas izplatītas. Tad Tu saki, ka mani nenotiesāšot, jo esot nevainīgs. Nieki, nemēģini laist miglu acīs un velti mierināties, jo kad briesmas nāks piepeši – negaidīti, tad būs vēl sāpīgāki. Tu domā, ka man nekā neuzkraun, ja pēc vecāku izteikumiem ja viņi neko nezin un nesaki arī Tu, jo tas būtu viņu nāve, jo galu galā varbūt tiek sods caur manifestu mīkstināts (uz ko gan man maz cerības, jo valdība ņe prostit takomu bojevomu družiņņiku i načaļņiku sociaļistov dļinnovolosih, kā mani palači mani godina). Tu raksti, ka pārmetot par bezdarbību priekš manis, nav tiesa, to nemaz nedomāju, jo man taču nebija tiesības prasīt no Tevis uzupurēšanos, jo nezināju Tavas jūtas, bet kur tagad zinu visu, esmu apmierināts, jo zinu, ka dariet visu, kas speak stāv. Kad aizej pie manas mātes, tad neko nerunā par vēstuli, jo tad viņa izmanīs, ka ar mani nav labi, jo slēpu savu stāvokli. Netaisi arī bēdīgu ģīmi un nerunā par bēdīgām lietām. Tad ļoti pateicos par Tavām pūlēm par advokātu, bet tās ir veltīgas pūles, jo kamēr nav nācis zem tiesas, tikmēr advokāts nekā nevar līdzēt, pasaki tikai, kurš tas ir, lai varētu vēlāk izvēlēt par aizstāvi. Tad pastāsti, ko Tu tur darīji pie Edi un kā iet Valtenbergam, kāda spulgacīte viņam patīk un kā Tu dzīvo? Vai priecājies un kā dzīvo Edis, vai ir ierīkojis komūnu? Atsūti arī Mirdzas rakstus, jo vairāk rakstu, ko lasīt, jo laiks īsāks, lasu un nopūšos par… bijušajiem laikiem, kur dzīvoju tik bezbēdīgi. To vēstuļu nesēju nepazīstu, jo viņš no manīm nedabon, bet no cita arestanta. Domāju, ka var uzticēties. Pie manis neviena nelaiž no citas kameras, tikai tas labums, ka pie manis ieved vēl trīsus, citādi tur kā zvēru, uz promēju ved sargs ar “pagali”! Tikai neaizmirsties, mazākais, kamēr esmu Rīgā, un raksti vienmēr par apmierināšanu un neieskaties citā – Ernestā vai pastniekā.

   Tagad pastāstīšu par ikdienišķo dzīvi. Dienu pavadu neomulīgi – ir sirds, ir miesas. No rīta atnes “kipjatok”, saka tēja, lai gan tēju nedod: zināms es neņemu, jo no mājām atliekas kas nebūt uz brokasti; pēc tam sākam dziedāt un izmēģināt runāt, te nadzirateļ klāt un bļauj, lai apmierinoties, citādi – karcer. Mēs negriežam nekādas vērības, bet darām tālāk. Norīb smagi soļi, nodimd atslēga, durvis nočīkst un lādēdamies ienāk zaldāti, aizved uz karceri (par karceri runāšu vēlāk). Pusdienas paēdam: nomazgājam traukus un izslaukām izstabu: pēc tam mēģinam jokot, rādīt teātri Šara fon Dinakant, lai gan neviens patiesībā to prieku un smieklus nesajūt, jo krūtīs vārās sāpes un bezspēcīgas dusmas. Tā pienāk “užin”, kuru dod 5 vakarā. Dod kāpostus, kuri jau no tālienes smird pēc pernicas tauku vietā un paši kāposti sapuvuši, neņemam pretī. Pēc iekošanas sākas atkal elles troksnis, jo nu tagad nadzirateļa nav ko baidīties, jo netiek iekšā. Pēc pieciem noņem atslēgas, uzraugs skrien un lādēdamies zobus griež bezspēcīgās dusmās. Tagad par karceri. Tas ir neliels caurums, kurā ne stāvēt, ne gulēt, 3 soļu garumā un 2,5 platumā, smirdošs, ilgi netīrīts, bez logiem un dubultdurvīm. Pa dienu uzturai dod drusku maizes un krūzi ūdens, no sava uztura nelaiž ienest. Uz atejas vietu laiž vienu reizi dienā, ja iegribas – sri v ugolesmu jau dažas reizes iekš peles cauruma, jo auksts, ka zobi klab. Atraksti tos interesantos piedzīvojumus, esmu ziņkārīgs zināt. Dzīvo vesela, nebēdājies un nepārvērties, jo tas neko nelīdz ne man, ne Tev. Rakstu Tev manu vismīļāko dziesmu, kura zīmē manu likteni un kuru dziedam neapnikuši un ar sajūsmu. Sveika. Sveicini visas meitas un puišus, visus pie vārda neskaitīt, Tu labāki atcerēsies.

   Ar sirsnīgu skūpstu Tavs Runga.

DZIEDĀTĀJS UN AKTIERIS RŪDOLFS BĒRZIŅŠ (1881-1949)

Sveika Lepnis jaunkundze!

   Sūtu daudz sveicinājumus un vēlu laimi Jūsu pasākumos! Kā iet, kā sviežas, kā griežas? Ko dzird par biedriem? Vai visi veseli, it īpaši Edis un Jūlis? Kā iet pa Apollo un ko runā par mani? Vai satiecies ar Podnieku un Mucenieci un vai viņi gatavi mani pieņemt nākošo oktobri savā grupā un vai viņi vispār mani grib pieņemt. Biju uz “doprosu”. Apvainojumi smagi un lieta sarežģīta: sacīja, ka sarežģītuma un liecinieku daudzuma dēļ lietu domājot izbeigt ne agrāki kā uz augustu – septembri. Lai gan es neticu tam. Apvaino par “bojevuju družinu”, par rīkošanos uz laukiem, skola, par laupīšanu, kurā mani ievilka kāds arestētais. Viņš atzinies, ka kopā ar kādu Ķelli izlaupījuši monopoli: pie citiem apvainojumiem arī jau izklaušināti daži liecinieki, kuri visi izteikušies man par sliktu, kaut gan daudzus no viņiem nepazīstu: vispār ne visai “špetni”

   Man iet pa vecam… Tagad aprunāšos par straujo pārmaiņu, kas notikusi, attiecoties uz mani. Pēdējā vēstulē izlūdzu visu-visādi, kā arī vēstuli, bet par nožēlošanu neesmu no Jums nekā saņēmis. Nesaprotu, kas varēja Jūsu tīro… “tik drīzi izklaidēt, domāju, mazākais vajadzēja man atbildēt un sacīt: “končeno s vami”, es būtu mēģinājis izklaidēties. Bet nu reiz jau man nelaime seko uz pēdām, tomēr saņemšu dūšu un pacietīšu… Tad vēl pēdējais lūgums no manas puses, atsūtiet Jums uz mana vārda adresētās vēstules, lai lasot varētu mazākais necik izklaidēties, jo tiešām cilvēks še var traks palikt no ilgām pēc mīļiem pazīstamiem, jo es caurām dienām domāju un domāju, bet tikai nekā nesadomāju, galva vien sāpēt sāk. Izpildiet manu lūgumu un aizejiet pie kādas man pazīstamas meitas un lai mazākais kāda no viņām raksta rindiņas kādas, jo, nudien sirds plīst vai pušu un asaras spiežas acīs, iedomājoties, ka tilīdz tu bēdās, tā visi tevi atstāj un tu kā nederīgs “klams” sēdi cietuma istabas kaktā un ar asarām samērcētu kumosu ēd, jo cits nekas negribas, galvā doma par vientulību. Nāk brīži, tik grūti ir pasaulē. Neviena, kas līdzi tev cieš. Neviena, kur galvu pielikt tev un izteikt, kas sāp tev un spiež…

   Tad vēl vienu pēdējo lūgumu: atsūtat man Mirdzas vēstules vienā koverī salikt ar citu sūtījumu: tad piedošanu, ka apgrūtināju un ka tik neapdomīgi izkratīju visas savas jūtas: uz priekšu neapgrūtināšu ar “bikts” stāstīšanu… Sveika, dzīvojiet vesela, ko domāju tas piepildījās, kas tālāk nost, ko neredz, tas tālāk arī no sirds, vēlēju laimes pretiniekam, kaut gan uz viņu nesirdos, jo viņš nav vainīgs, bet mans liktens-nelaime…

Sveika, ardievu! Ar laimes vēlējumiem Kelles Jūlis Rīgā, 13. martā 1906. g.

AVĪŽU CĪŅU KARIKATŪRA

Sveika!

   Sūtu daudz sveicinājumu un labas dienas. Esmu pārvests no Centrāles un Maskavas učastku uz Dinaburgas ielas netāļ no Maskavas ielas. Vēstules uz Centrāli vairs nesūti, bet, ja gribi satikties, tad atnāc ar pazīstamiem ceturtdien uz šejieni no 12-1, jo tad man ir satikšanās. Paprasi vārdu un tad ielaidīs. No spiegiem nav ko baidīties, jo neviens neuzrauga. Mēs te esam vairāki. Šoreiz diezgan, mutes vārdiem vairāk.

Sveika! Jūlis 15. martā, 1906. g.

KĀDAS VĒSTULES ORIĢINĀLA FRAGMENTS

KAS IR LATVIETIS?

Kas ir latvietis-Janaitis

Atceros kaut kur lasītu apgalvojumu, ka latvietis vienmēr ir nodarbojies ar jautājumu – kas ir latvietis? Esmu aizmirsusi, kas to teicis, bet man šī doma šķiet interesanta. Kāds, kas to rakstīja, skaidroja: tas tāpēc, ka latvietis nevar atrast savu vietu pasaulē, tāpēc, ka nejūtas drošs par sevi. Es domāju, arī tāpēc, ka ne jau asiņu sastāvs izsaka latvietības būtību, jo pasaulē nav neviena tīrasiņu latvieša – mēs esam seno Latvijas teritorijā dzīvojušo cilšu pēcteči, un mūsu dzīslās plūst arī slāvu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, somugru un kādas visādas vēl asinis. Un vai ir kāda nācija mūsdienās, kas dzīvojusi tik izolēti no pārējās pasaules, ka ir vismaz relatīvi tīrasiņu savas tautas pārstāvji? Tādi varbūt mīt tuksnesī? Kalnos? Nomaļās salās okeāna vidū? Skarbos ziemeļos?

Ģenētiskais kods? Tas vēl pētīts tik maz, ka droši arī neko nevar apgalvot – vai latviešiem tas ir īpašs. Baltu gēns gan esot atrasts. Nesen zinātnieki nonākuši arī pie secinājuma, ka īpašs ģenētiskais kods ir baltajiem cilvēkiem vispār – viņu gaišā ādas krāsa izveidojusies tūkstošiem gadu ilgā dabiskajā izlasē līdz ar pārvietošanos uz ziemeļiem, tāpat kā spēja sagremot svaigu pienu, jo piens bija nozīmīgs D vitamīna avots ziemeļos tik nepietiekamās saules gaismas dēļ. Tātad – kas ir latvietis? Cik procentu seno baltu cilšu asiņu (sinonīms baltu gēnam) viņa dzīslās ir jābūt, lai kādu cilvēku varētu saukt par latvieti? Lasīt tālāk “KAS IR LATVIETIS?” »

Brazīlijas latviešos

Ar autores Māras Svīres laipnu atļauju fragmenti no viņas grāmatas “Orhidejas zem zilām ziemas debesīm.” “Lauku avīzes” izdevniecība, 2004. Kopš brīvvalsts laikiem šī ir pirmā Latvijā izdotā grāmata, kurā stāstīts par latviešu izceļošanu uz Brazīliju. Kāpēc viņi brauca un kā iejutās otrā pasaules malā? Kā auga dzimtu koki citu ieceļotāju, visas Eiropas tautu mežā? Kā tagad dzīvo latviešu pēcteči, kuris saka: “Mēs esam brazīlieši, un ar to lepojamies!”?

Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks dzīvoja viņu ģimenēs, 2003. gadā trīs mēnešus uzturoties Brazīlijā. Viņi tur ieradās, lai mācītu latviešu valodu. Kāds ir spilgtākais iespaids par šo zemi? “Pārsteigums. Jo viss izrādījās citādi, iepriekšējās zināšanas par Brazīliju izrādījās līdzīgas gaistošam rīta sapnim.”

FRAFMENTI NO GRĀMATAS “ORHIDEJAS ZEM ZILĀM ZIEMAS DEBESĪM”

Gandrīz simt gadus latviešu kori dzied: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klātu / Un turi to ar visu savu sirdi!” Tomēr ik pa laikam kāda lapa no tautas koka atraujas un aizlido tālumā. Var jau teikt, ka vainīgi pasaules vēji un laiku grieži, bet gan jau nozīme arī nemiera gēnam. Kāpēc latviešu asinīm jābūt lēnām un remdenām? Un kāpēc lai doma par labāku dzīvi svešās zemēs piederētu citām tautām, vienīgi latviešiem ne?

1900. gadā milzīgo Brazīliju apdzīvoja 17,3 miljoni cilvēku. Tagad – 173 miljoni. Desmit reizes vairāk! Sava nozīme joprojām augstajai dzimstībai , tomēŗ sākums un pamats iedzīvotāju pieaugumam bija migrācija. Brazīlija labprāt uzņēma imigrantus no visas pasaules, pat aicināja. Īpaši eiropiešus, no kuriem pēdējais tolaik tika uzskatīts par labāku, nekā pirmais no citiem kontinentiem. Ziņas par bezgalīgo iespēju zemi Brazīliju atrada dzirdīgas ausis.

Katras valsts piederīgie atveda līdzi savas tradīcijas un kultūru, savus tikumus un nodarbošanos. Šī bagāža izrādījusies dzīvotspējīgāka par valodu. Varbūt tāpēc, ka materializējusies un ierakstījusies valsts dzīvē.

Ja vecvecāki bijuši latvieši, dēls apprecējies ar vācieti, bet viņa dēls ar itālieti, tad kādai tautībai piederēs nākamā paaudze? Latviešu daudzumu varētu noteikt vienīgi, saskaitot asins pilienus, un arī tad nav skaidrs, cik procentu latviešu asiņu jābūt, lai pieskaitītu latviešiem. Kas ņemsies to izdarīt? Latviešu apzināšana Brazīlijā ir visai riskants pasākums, godīgi sakot, neiespējams. Tāpēc bieži vien dzirdējām: “Viņš ir no latviešiem.” Tieši tā – no latviešiem. Kaut ne vārda neprot un nekad nav pratis latviski, bet senčos latvieši ir bijuši, par ko var liecināt uzvārda līdzība kaut kam latviskam. Lasīt tālāk “Brazīlijas latviešos” »

Radošā reibuma MĀJA

Tāda vieta, kā Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju Māja ir vienīgā Latvijā – radošo personību tikšanās Bābele, kur savstarpējā saprašanās notiek daudzās pasaules valodās. Esmu pateicīgs Mājas vadītājai Andra Konstei par atļauju – brīvi sakārtot un publicēt viņas trāpīgi humorīgos īspierakstus par dažādu tautību personību raksturiem un sadzīviskām īpatnībām. Lasītājam savukārt dota iespēja līdzdomāt, tēlaino uztveri lietot salīdzinājumam par mums pašiem un citiem.

Gunārs Janaitis, 2014. gada 4. oktobris.

 01.MAJA-Janaitis-1406 Darbojošās personas:

Mājas administrācija un citi. Teicēja – Andra Konste, Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju Mājas vadītāja. Ieva  Balode  Mājas starptautisko projektu vadītāja. Zeltīte Freiberga – Mājas saimniecības vadītāja. Iveta Līberga – Mājas grāmatvede. Ēriks Cērpiņš – Mājas arhitekts. Una  Sedleniece – Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore.

Literāti no Latvijas. Nora – Ikstena, latviešu rakstniece no Ikšķiles. Gundega – Repše, latviešu rakstniece no Rīgas. Knuts – Skujenieks, latviešu dzejnieks no Salaspils. Pēters – Brūveris, latviešu dzejnieks no Ulbrokas. Roalds – Dobrovenskis, rakstnieks no Ikšķiles. Velta – Kaltiņa, dzejniece no Ikšķiles. Jānītis (Jānis) – Jānis Rokpelnis, latviešu dzejnieks. Haņins – Semjons, Latvijas krievu dzejnieks un tulkotājs. Liāna – Langa, latviešu dzejniece no Ikšķiles. Līvija – Akuratere, latviešu teātra kritiķe. Maira – Asare, latviešu literāte.

Ārzemju literāti. Luiss Hosē Palasone – spāņu dzejnieks un tulkotājs. Li Li – ķīniešu rakstnieks. Lenka – Matouškova, čehu tulkotāja. Reins – Tootmaa, igauņu rakstnieks. Remko – Ekers, dāņu rakstnieks. Vlads – Brazjūns, lietuviešu dzejnieks un tulkotājs. Dariuss – lietuviešu rakstnieks. Anrī Menantons – franču rakstnieks.

Kaķi, vietējie. Bulis – kaķu puika. Anna – kaķu meitene.

IESĀKUMAM. IEVADA VIETĀ

Astoņu gadu laikā (2006-20014) Starptautiskā Ventspils rakstnieku Mājā radoši strādājuši aptuveni 800 rakstnieki no 60 valstīm. Sarakstītas un jau izdotas vairāk nekā 300 grāmatas.

Kā mainās Mājas noskaņojums un raksturs līdz ar kompāniju, kura ienāk! Un tas nu ir līdzīgi kāršu spēlei – kādas lapiņas dabū, ar tām arī mēģini vinnēt. Ir bijuši brīži, kad te ir kluss un radoša sprieguma pilns gaiss, paretam parādās kāda citu pasauļu pārņemta seja, sakārto uz šķīvja dīvainu kombināciju ēdienu un pazūd savā alā, un tas viss neatkarīgi no pulksteņa un gadalaika. Ir bijis tā, ka izveidojas draudzīgas apvienības, kuras kopā gatavo ēdienu, kopā iet staigāt un kopā skatās filmas, reizēm par to nenobrīnīties, jo ikdienas dzīvē šo cilvēku trases nekādi nekrustojas. Ieviešas tāds dvēseles līdzsvars. Lasīt tālāk “Radošā reibuma MĀJA” »

300 gadīgais LATVIS

Uz Vecā Stendera kapavietas plāksnes – uzraksts latwis

Uz Vecā Stendera kapavietas plāksnes – uzraksts Latwis

Kādēļ es to daru? Tādēļ, ka manā garā šķiet, esmu Vecajam Stenderam uz 300. dzimšanas dienu parādā. Ko? Trīs ar pus gadu vecumā es brīvi lasīju vecajā drukā, jauno druku vēl neprasdams. Kā caur miglu atceros, ka manās rokās bijusi, redzes atmiņā un galvas gudrībā palikuši “Bildu ābices” kolorētie zīmējumi un naivā izteiksmes burvība. Un no Augstās gudrības grāmatas arī kas manā prātā būs bijis aizķēries. Latvis – jēdziens, kas mīt digitālajā mākonī virs pasaules, ir domēnvārti, caur kuriem šajā blogā ienāk katrs viesis.

Ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa laipnu gādību saņēmu ielūgumu uz Starptautisko zinātnisko konferenci “G. F. Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”, kas notika Rīgā, Jelgavā un Sūnākstē no š.g. 4.-6. septembrim. Saskaitīju pāri par pus simta priešlasījumu turētāju no septiņām valstīm – Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Dānijas, Čehijas un Grūzijas. Vēl tik lai pieminam Vecā Stendera interešu un darbības sevišķi plašo loku – valodniecība, pedagoģija, māksla, astronomija, filosofija, teoloģija, mūzika, folklora, mitoloģija un literatūra.

  Manu spēju robežas ir pārāk šauras, lai dokumentētu visu un visur, kas notika Vecā Stendera jubilejas atzīmēšanas sakarā, tādēļ izvēlējos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā G. F. Stenderam veltīto izstādi “Latvis. Dzīves, darba un domu liecības. 1714-1796”. Izstādes un kataloga autore – Ināra Klekere. Tajā pašā stāvā apskatāms 18. gs. 60. gados darinātais globuss, ko deponējusi Dānijas karaliskā bibliotēka, tā godinot globusa darinātāju viņa trīssimtgadē un sveicot Latvijas Nacionālo bibliotēku ar jaunās ēkas atklāšanu. Ar sirdsķirurga Pētera Stradiņa gādību turpat eksponēta arī pēc Stendera zīmējuma veidotā veļasmašīna. Vēl būtu jāpiemin, ka Latvijas banka par godu jubilejai laidusi klajā 5 eiro monētu (konkursa uzvarētājs autors Aigars Ozoliņš) un tika atvērts “Bildu ābeces” faxsimilizdevums, (izdevniecība “Neputns”), kas drukāts Jelgavas tipogrāfijā.

Sūnākstes pagasta centrs tagad iezīmēts ar pieminekli-veltījumu novadniekam, izcilai personībai, “Bildu ābices” autoram. Tēlnieks – Visvaldis Asaris, arhitekts – Andrejs Putniņš. Ietilpīgā teikuma – Vecais Stenders mācīja latvietim augt gudrībā no burta līdz debesīm – ir piemiņas zīmes garīgā autore, rakstniece Māra Svīre. Vai acis man labi nerādītu – nevienā portalā un citos mēdijos Stenders savā jubilejā nebija ielaists.

Kalnā, kas atgādina ar kokiem apaugušu kāpu, uz Vecā Stendera kapu plāksnes gulst konferences dalībnieku un vietējo nestie rudenīgie ziedi. Skaista ir akadēmiķa Stradiņa saruna ar Jubilāru un taktiska pret latviešiem – par to, ko viņi jau izdarījuši un, kas daudz vēl palicis darīšanai. Ap sirdi man vijas tāds kā žēlums arīdzan, jo ar nepilnus 30 cilvēku luterāņu draudzi, entuziastiem, talkotājiem nav iespējams uzturēt valsts nozīmes kultūras piemiņas vietu – Sūnākstes balto baznīcu, “Bildu ābices” taku, novākt mācītājmuižas graustu. Tā ir tikai šķietamība, ka turoties pie mobilā telefona un datora ātrāk tiksim pie mērķa, kas tā īsti nemaz nav nosprausts. Šajā mierīgajā, apcerīgajā sestdienas vakarā atkal jāsteidzās. Uz kantātes “Jēzus nāve” fragmenta atskaņojumu baznīcā, ko diriģēs Māris Kupčs. Jā, kantātes vārdus pirms daudzām gadskārtām, (tās varētu saskaitīt ābeces takā nozāģētajā ozola klucī), tulkojis šodienas jubilārs Stenders, mūziku klāt devis vācu komponists Karls Heinrihs Grauns. Baznīcas durvis ir atvērtas, Jēzus nāve izskan vakara ainavā. Saule tikai riet, bet migla, migla jau baltus mazgā laukus…

Un vēl tā lielā, mūs visus pagodinošā izvēle. Mūžībā palikt Latvim.

01.VecStend-Janaitis-0377

02.VecStend-Janaitis-0376

03.VecStend-Janaitis-0425

04.VecStend-Janaitis-0448

05.VecStend-Janaitis-044006.VecStend-Janaitis-0436
07.VecStend-Janaitis-045308.VecStend-Janaitis-058009.VecStend-Janaitis-040410.VecStend-Janaitis-043411.VecStend-Janaitis-041712.VecStend-Janaitis-043513.VecStend-Janaitis-049414.VecStend-Janaitis-050015.VecStend-Janaitis-045216.Vecais Stenders-Janaitis-078717.Vecais Stenders-Janaitis-078918.Vecais Stenders-Janaitis-0791OLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERA27.Vecais Stenders-Janaitis-061628.Vecais Stenders-Janaitis-072129.Vecais Stenders-Janaitis-072930.Vecais Stenders-Janaitis-074131.Vecais Stenders-Janaitis-0688

stenders389

Pateicība Inārai Klekerei par atļauju izmantot materiālu no viņas sastādītā kataloga.

Latvieša stāja svešumā

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Latvijas karodziņš/piespraude izgatavots pēc kara DP nometnē. Helēnes Hofmanes (ASV) dāvinājums

1947. gadā Mērbekas DP nometnē bēgļu virsorganizācija, t.i. Latvijas Centrālā Padome (LCP), vienbalsīgi pieņēma dokumentu “Latviešu stāja svešumā”, kas koncentrētā veidā izteica latviešu bēgļu pienākumu un mērķi – palikt uzticīgam Latvijai un cīnīties par latviešu tautas brīvību un nākotni brīvā Latvijā. Dokuments tika nodrukāts, izplatīts nometnēs un nolasīts dažādos sarīkojumos. /…/ Uz šīs ideoloģijas pamata trimdinieki veidoja aktīvas, latviskas kopienas mītņu zemēs, kas uzturēja dzīvu brīvās Latvijas ideju, kas, pat paaudzēm mainoties, pastāv joprojām.

/No DP nometņu izstādes materiāliem/.

 Šim manam ticības apliecinājumam ir brīvas gribas izpaudums ar zvēresta spēku, – zvēresta, kas rakstīts manā sirdī un tāpēc tas neizskan tikai vārdos, bet izpaužas arī darbos, nosakot manu stāju visās svešniecības gaitās. Dieva un Laimas svētīto, balto un nebalto dienu caurausto Latvijas pagātni cienīdams, es nešaubīgi ticu Latvijas nākotnei, kas izaugs no mums, kā mēs esam izauguši no savu tēvu un māmuļu darba, dziesmām, cīņām un ciešanām. Senču asinis un garu sevī nesdams, es ticu, ka latviešu tautas dzīvais spēks, kamēr vien tas verd no mūsu tēvu zemes avotiem, ir neiznīkstošs un neiznīcināms: tas ir mūžīgs tāpat kā latvju radošais ģēnijs, kas cēlis mūsu tautu gadu tūkstošu gājumā un cels to joprojām par godu pasaules Radītājam un par svētību cilvēcei. No latviešu zemes cēlies un izaudzis un nesaraujamam saitēm ar Māti – Latviju saistīts, es ticu, ka nekur citur manas gaitas nebūs tik raženas, mans darbs tik svētīgs, nedz arī maize tik sātīga, ka man tēvu zemē, jo tikai tur – brīvā latviešu tautā un neatkarīgā Latvijas valstī – es apzinos savas dzīves piepildījumu, labklājību un laimi. Tādēļ dabisko cilvēku tiesību vārdā mans pirmais pienākums svešumā ir cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas nākotni, kur un kā vien spēju, apzinoties savu atbildību neskaitāmu aizgājušo un nākošo paaudžu priekšā. Šo pienākumu esmu uzņēmies bez ienaida un bailēm, jo taisnība ir mans ierocis, ticība – manas bruņas, un spēku šai nevienādajai cīņai man dod savas tautas un tēvu zemes mīlestība. Tas ir tas allaž pilnais trauks, ko neviens nespēj mums atraut no lūpam. Tāpēc – es neesmu bēglis, bet gan nepārvaramas varas priekšā uz laiku atkāpies cīnītājs, un mana atrašanās svešumā jau pati par sevi ir vēsturiskā sūtība, no kuŗas es nevaru un negribu atteikties. Tiesa, – mūsu skaits ir mazs, bet mūsu lieta ir liela, jo to vada Dievs un kristīgās pasaules sirdsapziņa, un es nešaubos ne mirkli, ka atgriežoties savā tēvu zemē, godam veicis man uzlikto misiju. Šim pienākumam līdz galam uzticīgs varu būt vienīgi tad, ja mana pārliecība un rīcība allaž saskanēs ar latviešu dzīvesziņā dibinātiem pamatlikumiem: Es nāku no sava pirmavota un nekur un nekad nedrīkstu aizmirst, ka esmu latvietis savu senču gara glabātājs, savas valodas kopējs un tautas goda sargātājs, apzinoties, ka mans negods būtu traips visai manai tautai. Tāpēc es domāšu un darīšu vienmēr tā, ka tas klājas latvietim svešumā, lai paceltu galvu varētu stāties Mātes – Latvijas priekšā, kad Lielajā Jundā Viņa mani aicinās pie sevis dzīvu vai mirušu. Kā apzinīgs augstas kultūras tautas loceklis es cienu un atzīstu citu civilizētu tautu likumus un parašas, ciktāl tie neaizskar latvieša godu un neierobežo vispāratzītas cilvēku tiesības. Taču mana augstākā pavēlniece ir Māte Latvija. Līdz Latvijas suverenitātes atgūšanai lai manu cieņu un paklausību bauda ikviena cita latviešu autoritāte, kas savu stāvokli ieguvusi paša spēkiem vai Dieva dotajām gara dāvanām vai arī kam šāds stāvoklis piešķirts ģimenē, skolā vai sabiedrībā, un beidzot – tie, kas saņēmuši īpašu pilnvarojumu demokrātisku vēlēšanu ceļā un to izlieto mūsu tautas un valsts nākotnes labā. Šai latviskajā stājā iekļaujoties, mums nebūs gŗūti ne vadīt, nedz paklausīt. Es cienu citas tautas, bet mīlēt varu vienīgi savējo, kā bērns var no sirds mīlēt tikai savu īsto māti: man tā ir labākā starp citām: viņas sirmo galvu apskaidro gara bagātība, prāta gaišums un dzīves gudrība: mūsu tautas mazumu atsveŗ  tās krietnums, un savā šķietamajā vājumā tā glabā apbrīnojamu spēku. Ikviena cita tauta, lai cik diža, bagāta un vēlīga mums būtu, latvietim tā vienmēr paliks tikai pamāte. Trimdā manas gara acis kļuvušas gaišākas, un es redzu, ka pasaulē nav jaukākas vietas par manu tēvu zemi: tur drūmais tīrelis ar kaujas postažu man mīļāks un dārgāks par svešzemju dabas krāšņumu: tur laukakmens man stāsta daudz vairāk par kalnu svešatnē, jo viņa valodu nekad es nesapratu tik dziļi kā Staburaga stāstus. Lai tādēļ, priecādamies par savu zemju īpatnējo skaistumu, es neaizmirstu savas Dievzemītes jaukumu, kas mani pavada nevien nomodā, bet ar sapņos. Lai pēc ilgas ciešanu nedēļas sagaidījis Latvijas augšāmcelšanās dienu, es varētu atgriezties tēvu zemē kā svešu putekļu un maldu neskarts svētceļnieks, man jāsaglabā latviskā gara skaidrība, ziedošanās tikums un morālais spēks – nevien sev pašam, bet ar tiem, kas uzticēti manā ziņā. Arī svešniecībā es nedrīkstu apslāpēt savu asiņu balsi, kas mudina mani uzturēt un vairot tautas dzīvo spēku. Bet arī še man jānoraida viss svešais, liekais vai kaitīgais. Pat ja no citiem atšķirtu mani svešatnē viļnātu kārdinājumi aizmirst savu tautu un zemi, man jābūt gana stipram pretoties tiem un izlietot katru iespēju būt kopā ar savējiem, kur stiprākais var atbalstīt vājāko. Un pāri visām robežām allaž sasaukties, paturot vērā mūžīgo gudrību, ka viss atgriežas uz savu pirmavotu. Tā arī es gribu būt skaidra lāse šai mūžības tecējumā. Lai Dievs un Laima man palīdz!

*Šī deklarācija pieņemta Latv. Centr. Padomes ārkārtējā sesijā 1947.g. aprīlī, Mārbekā – Vācijā, A. Švābes redakcijā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 Pirmā Latvijas karte, kas izdota pēc Latvijas Republikas pasludināšanas. 1920. gads

Pašcieņa. Karogs. Valoda

Pirms vairāk nekā simts gadiem manas vecāsmātes tēvs, jurists Stērstu Andrejs saviem dažādās latviešu avīzēs publicētajiem rakstiem  licis virsrakstus,  kas joprojām nav zaudējuši aktualitāti. Piemēram  minēšu dažus no tiem:

”Latviešu inteliģences un tautas nekavējams kopdarbs”, ”Vairāk saprašanas, vairāk dzīves gudrības”, ”Vairāk pašcieņas” . Pēdējo, kas publicēts Dzimtenes Vēstnesī 1914. gadā, viņš iesāk tā:

Mācies atzīt savu vērtību un, ja tā krietna, turi to cieņā; neļauj nevienam to nievāt. Pašcieņas trūkums ir paļājama īpašība tā atsevišķām personām, tā viņu lielām kopībām – tautām. Kas savu vērtību neapzinās un neciena, tas arī nevarēs ar to lepoties, nedz citi viņu cienīs.

Simts gadi, kas mūs šķir, bijuši pārpilni dramatisku un traģisku notikumu mūsu tautas dzīvē, tomēr šajā laikā latvieši spējuši gan nodibināt, gan atjaunot savu neatkarīgo valsti. Vai tas tiešām prasījis visu pozitīvo gara spēku un pāri palikušas tikai nievas par  ”šo te valsti”, kas gribam, vai ne, tomēr ir mūsu vienīgā valsts. Pirms Pirmā pasaules kara tā vēl daudziem pat sapņos nerādījās.

Karogs

Foto: Gunārs Janaitis

Lasīt tālāk “Pašcieņa. Karogs. Valoda” »

Latviešu pašizpausme valsts attīstībai

Cilvēka laimīgas esības pamatā ir spēja dzīvot saskaņā ar sevi un justies labi savā dzīvesvietā, savā dzimtenē, kur var vislabāk uzplaukt mans latviskais un varu svinēt savas dzīves izdošanos. Arvien vairāk latvieši Latvijā pievēršas dzīvesstila uzņēmējdarbībai, dibinot mikro uzņēmumus, izmantojot tās vērtības, kas ir latviskuma pamatā. Latvijas mūziķu, mākslinieku, arī sportistu sasniegumi liek justies lepniem par valsti. Tāpēc liela nozīme patriotisma audzināšanā ir pozitīviem piemēriem, kas stiprina  pārliecību par to, ka mēs spējam un varam būt pasaules līmenī. Sociālie tīkli latviešiem ļauj pašizpausties un pašrealizēties nu jau globālā mērogā, „būt pašam” jebkurā vietā, bet vienotam ar savu tautu, vienojot latviešus ap latvisko un radot jaunus latvietības veiksmes stāstus nākamajām paaudzēm.  Katram no mums ir jāsniedz savs ieguldījums latvietības kopšanā.

Kas ir latvietība  un kā sadzīvo tā ar šodienu? Latvietību mēs saistām ar valodu, tautas atmiņu, vēsturi, kultūru, dabas ainavām un Baltijas jūru, krāsām, nacionālajiem simboliem, leģendām, stāstiem, nacionālajiem svētkiem, nacionālajiem ēdieniem un noteikti arī ar latviešu saimniecisko darbību. Lasīt tālāk “Latviešu pašizpausme valsts attīstībai” »

Piezīmes par nacionālo identitāti, Satversmes preambulas projektu un Latvijas vērtībām

Tuvojas nobeigumam valsts pētījumu programma “Nacionālā identitāte”. Drīz nāks klajā mūsu četrsējumu pamatdarbs “Latvieši un Latvija”. Tur ir meklēta arī atbilde mūs visus satraucošajam jautājumam, kāda ir Latvijas valsts pastāvēšanas, dibināšanas jēga, vai latviešu nācija ir pasionāra, dinamiska, inovatīva nācija vai tā ir vecējoša, konservatīva, iniciatīvām nabadzīga, sašķelta un vairāk tāda rezignējoša nācija. Letonistikas virsuzdevums ir izpētīt un uzstādīt diagnozi mūsu nācijai un mūsu valstij. Lasīt tālāk “Piezīmes par nacionālo identitāti, Satversmes preambulas projektu un Latvijas vērtībām” »

Nezinu kā tevi sauc; nezinu, cik tev tagad gadu; nezinu kur dzīvo, strādā, par ko esi kļuvis…Tik uz mirkli tevi pirmo reizi ieraudzīju Baltijas ceļā (netālu no Amatas tilta uz ceļa Rīga-Cēsis) un laika gaitā daudzi sastapušies ar tavu nopietni jautājošo acu skatienu fotoattēlā – kā būs tālāk?... Baltijas ceļš, 1988. gada augusts. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis.

Nezinu kā tevi sauc; nezinu, cik tev tagad gadu; nezinu kur dzīvo, strādā, par ko esi kļuvis…Tik uz mirkli tevi pirmo reizi ieraudzīju Baltijas ceļā (netālu no Amatas tilta uz ceļa Rīga-Cēsis) un laika gaitā daudzi sastapušies ar tavu nopietni jautājošo acu skatienu fotoattēlā – kā būs tālāk?… Baltijas ceļš, 1988. gada augusts. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis.