KAS IR LATVIETIS?

Kas ir latvietis-Janaitis

Atceros kaut kur lasītu apgalvojumu, ka latvietis vienmēr ir nodarbojies ar jautājumu – kas ir latvietis? Esmu aizmirsusi, kas to teicis, bet man šī doma šķiet interesanta. Kāds, kas to rakstīja, skaidroja: tas tāpēc, ka latvietis nevar atrast savu vietu pasaulē, tāpēc, ka nejūtas drošs par sevi. Es domāju, arī tāpēc, ka ne jau asiņu sastāvs izsaka latvietības būtību, jo pasaulē nav neviena tīrasiņu latvieša – mēs esam seno Latvijas teritorijā dzīvojušo cilšu pēcteči, un mūsu dzīslās plūst arī slāvu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, somugru un kādas visādas vēl asinis. Un vai ir kāda nācija mūsdienās, kas dzīvojusi tik izolēti no pārējās pasaules, ka ir vismaz relatīvi tīrasiņu savas tautas pārstāvji? Tādi varbūt mīt tuksnesī? Kalnos? Nomaļās salās okeāna vidū? Skarbos ziemeļos?

Ģenētiskais kods? Tas vēl pētīts tik maz, ka droši arī neko nevar apgalvot – vai latviešiem tas ir īpašs. Baltu gēns gan esot atrasts. Nesen zinātnieki nonākuši arī pie secinājuma, ka īpašs ģenētiskais kods ir baltajiem cilvēkiem vispār – viņu gaišā ādas krāsa izveidojusies tūkstošiem gadu ilgā dabiskajā izlasē līdz ar pārvietošanos uz ziemeļiem, tāpat kā spēja sagremot svaigu pienu, jo piens bija nozīmīgs D vitamīna avots ziemeļos tik nepietiekamās saules gaismas dēļ. Tātad – kas ir latvietis? Cik procentu seno baltu cilšu asiņu (sinonīms baltu gēnam) viņa dzīslās ir jābūt, lai kādu cilvēku varētu saukt par latvieti? (more…)

Brazīlijas latviešos

Ar autores Māras Svīres laipnu atļauju fragmenti no viņas grāmatas “Orhidejas zem zilām ziemas debesīm.” “Lauku avīzes” izdevniecība, 2004. Kopš brīvvalsts laikiem šī ir pirmā Latvijā izdotā grāmata, kurā stāstīts par latviešu izceļošanu uz Brazīliju. Kāpēc viņi brauca un kā iejutās otrā pasaules malā? Kā auga dzimtu koki citu ieceļotāju, visas Eiropas tautu mežā? Kā tagad dzīvo latviešu pēcteči, kuris saka: “Mēs esam brazīlieši, un ar to lepojamies!”?

Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks dzīvoja viņu ģimenēs, 2003. gadā trīs mēnešus uzturoties Brazīlijā. Viņi tur ieradās, lai mācītu latviešu valodu. Kāds ir spilgtākais iespaids par šo zemi? “Pārsteigums. Jo viss izrādījās citādi, iepriekšējās zināšanas par Brazīliju izrādījās līdzīgas gaistošam rīta sapnim.”

FRAFMENTI NO GRĀMATAS “ORHIDEJAS ZEM ZILĀM ZIEMAS DEBESĪM”

Gandrīz simt gadus latviešu kori dzied: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klātu / Un turi to ar visu savu sirdi!” Tomēr ik pa laikam kāda lapa no tautas koka atraujas un aizlido tālumā. Var jau teikt, ka vainīgi pasaules vēji un laiku grieži, bet gan jau nozīme arī nemiera gēnam. Kāpēc latviešu asinīm jābūt lēnām un remdenām? Un kāpēc lai doma par labāku dzīvi svešās zemēs piederētu citām tautām, vienīgi latviešiem ne?

1900. gadā milzīgo Brazīliju apdzīvoja 17,3 miljoni cilvēku. Tagad – 173 miljoni. Desmit reizes vairāk! Sava nozīme joprojām augstajai dzimstībai , tomēŗ sākums un pamats iedzīvotāju pieaugumam bija migrācija. Brazīlija labprāt uzņēma imigrantus no visas pasaules, pat aicināja. Īpaši eiropiešus, no kuriem pēdējais tolaik tika uzskatīts par labāku, nekā pirmais no citiem kontinentiem. Ziņas par bezgalīgo iespēju zemi Brazīliju atrada dzirdīgas ausis.

Katras valsts piederīgie atveda līdzi savas tradīcijas un kultūru, savus tikumus un nodarbošanos. Šī bagāža izrādījusies dzīvotspējīgāka par valodu. Varbūt tāpēc, ka materializējusies un ierakstījusies valsts dzīvē.

Ja vecvecāki bijuši latvieši, dēls apprecējies ar vācieti, bet viņa dēls ar itālieti, tad kādai tautībai piederēs nākamā paaudze? Latviešu daudzumu varētu noteikt vienīgi, saskaitot asins pilienus, un arī tad nav skaidrs, cik procentu latviešu asiņu jābūt, lai pieskaitītu latviešiem. Kas ņemsies to izdarīt? Latviešu apzināšana Brazīlijā ir visai riskants pasākums, godīgi sakot, neiespējams. Tāpēc bieži vien dzirdējām: “Viņš ir no latviešiem.” Tieši tā – no latviešiem. Kaut ne vārda neprot un nekad nav pratis latviski, bet senčos latvieši ir bijuši, par ko var liecināt uzvārda līdzība kaut kam latviskam. (more…)

Radošā reibuma MĀJA

Tāda vieta, kā Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju Māja ir vienīgā Latvijā – radošo personību tikšanās Bābele, kur savstarpējā saprašanās notiek daudzās pasaules valodās. Esmu pateicīgs Mājas vadītājai Andra Konstei par atļauju – brīvi sakārtot un publicēt viņas trāpīgi humorīgos īspierakstus par dažādu tautību personību raksturiem un sadzīviskām īpatnībām. Lasītājam savukārt dota iespēja līdzdomāt, tēlaino uztveri lietot salīdzinājumam par mums pašiem un citiem.

Gunārs Janaitis, 2014. gada 4. oktobris.

 01.MAJA-Janaitis-1406 Darbojošās personas:

Mājas administrācija un citi. Teicēja – Andra Konste, Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju Mājas vadītāja. Ieva  Balode  Mājas starptautisko projektu vadītāja. Zeltīte Freiberga – Mājas saimniecības vadītāja. Iveta Līberga – Mājas grāmatvede. Ēriks Cērpiņš – Mājas arhitekts. Una  Sedleniece – Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore.

Literāti no Latvijas. Nora – Ikstena, latviešu rakstniece no Ikšķiles. Gundega – Repše, latviešu rakstniece no Rīgas. Knuts – Skujenieks, latviešu dzejnieks no Salaspils. Pēters – Brūveris, latviešu dzejnieks no Ulbrokas. Roalds – Dobrovenskis, rakstnieks no Ikšķiles. Velta – Kaltiņa, dzejniece no Ikšķiles. Jānītis (Jānis) – Jānis Rokpelnis, latviešu dzejnieks. Haņins – Semjons, Latvijas krievu dzejnieks un tulkotājs. Liāna – Langa, latviešu dzejniece no Ikšķiles. Līvija – Akuratere, latviešu teātra kritiķe. Maira – Asare, latviešu literāte.

Ārzemju literāti. Luiss Hosē Palasone – spāņu dzejnieks un tulkotājs. Li Li – ķīniešu rakstnieks. Lenka – Matouškova, čehu tulkotāja. Reins – Tootmaa, igauņu rakstnieks. Remko – Ekers, dāņu rakstnieks. Vlads – Brazjūns, lietuviešu dzejnieks un tulkotājs. Dariuss – lietuviešu rakstnieks. Anrī Menantons – franču rakstnieks.

Kaķi, vietējie. Bulis – kaķu puika. Anna – kaķu meitene.

IESĀKUMAM. IEVADA VIETĀ

Astoņu gadu laikā (2006-20014) Starptautiskā Ventspils rakstnieku Mājā radoši strādājuši aptuveni 800 rakstnieki no 60 valstīm. Sarakstītas un jau izdotas vairāk nekā 300 grāmatas.

Kā mainās Mājas noskaņojums un raksturs līdz ar kompāniju, kura ienāk! Un tas nu ir līdzīgi kāršu spēlei – kādas lapiņas dabū, ar tām arī mēģini vinnēt. Ir bijuši brīži, kad te ir kluss un radoša sprieguma pilns gaiss, paretam parādās kāda citu pasauļu pārņemta seja, sakārto uz šķīvja dīvainu kombināciju ēdienu un pazūd savā alā, un tas viss neatkarīgi no pulksteņa un gadalaika. Ir bijis tā, ka izveidojas draudzīgas apvienības, kuras kopā gatavo ēdienu, kopā iet staigāt un kopā skatās filmas, reizēm par to nenobrīnīties, jo ikdienas dzīvē šo cilvēku trases nekādi nekrustojas. Ieviešas tāds dvēseles līdzsvars. (more…)

300 gadīgais LATVIS

Uz Vecā Stendera kapavietas plāksnes – uzraksts latwis

Uz Vecā Stendera kapavietas plāksnes – uzraksts Latwis

Kādēļ es to daru? Tādēļ, ka manā garā šķiet, esmu Vecajam Stenderam uz 300. dzimšanas dienu parādā. Ko? Trīs ar pus gadu vecumā es brīvi lasīju vecajā drukā, jauno druku vēl neprasdams. Kā caur miglu atceros, ka manās rokās bijusi, redzes atmiņā un galvas gudrībā palikuši “Bildu ābices” kolorētie zīmējumi un naivā izteiksmes burvība. Un no Augstās gudrības grāmatas arī kas manā prātā būs bijis aizķēries. Latvis – jēdziens, kas mīt digitālajā mākonī virs pasaules, ir domēnvārti, caur kuriem šajā blogā ienāk katrs viesis.

Ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa laipnu gādību saņēmu ielūgumu uz Starptautisko zinātnisko konferenci “G. F. Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”, kas notika Rīgā, Jelgavā un Sūnākstē no š.g. 4.-6. septembrim. Saskaitīju pāri par pus simta priešlasījumu turētāju no septiņām valstīm – Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Dānijas, Čehijas un Grūzijas. Vēl tik lai pieminam Vecā Stendera interešu un darbības sevišķi plašo loku – valodniecība, pedagoģija, māksla, astronomija, filosofija, teoloģija, mūzika, folklora, mitoloģija un literatūra.

  Manu spēju robežas ir pārāk šauras, lai dokumentētu visu un visur, kas notika Vecā Stendera jubilejas atzīmēšanas sakarā, tādēļ izvēlējos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā G. F. Stenderam veltīto izstādi “Latvis. Dzīves, darba un domu liecības. 1714-1796”. Izstādes un kataloga autore – Ināra Klekere. Tajā pašā stāvā apskatāms 18. gs. 60. gados darinātais globuss, ko deponējusi Dānijas karaliskā bibliotēka, tā godinot globusa darinātāju viņa trīssimtgadē un sveicot Latvijas Nacionālo bibliotēku ar jaunās ēkas atklāšanu. Ar sirdsķirurga Pētera Stradiņa gādību turpat eksponēta arī pēc Stendera zīmējuma veidotā veļasmašīna. Vēl būtu jāpiemin, ka Latvijas banka par godu jubilejai laidusi klajā 5 eiro monētu (konkursa uzvarētājs autors Aigars Ozoliņš) un tika atvērts “Bildu ābeces” faxsimilizdevums, (izdevniecība “Neputns”), kas drukāts Jelgavas tipogrāfijā.

Sūnākstes pagasta centrs tagad iezīmēts ar pieminekli-veltījumu novadniekam, izcilai personībai, “Bildu ābices” autoram. Tēlnieks – Visvaldis Asaris, arhitekts – Andrejs Putniņš. Ietilpīgā teikuma – Vecais Stenders mācīja latvietim augt gudrībā no burta līdz debesīm – ir piemiņas zīmes garīgā autore, rakstniece Māra Svīre. Vai acis man labi nerādītu – nevienā portalā un citos mēdijos Stenders savā jubilejā nebija ielaists.

Kalnā, kas atgādina ar kokiem apaugušu kāpu, uz Vecā Stendera kapu plāksnes gulst konferences dalībnieku un vietējo nestie rudenīgie ziedi. Skaista ir akadēmiķa Stradiņa saruna ar Jubilāru un taktiska pret latviešiem – par to, ko viņi jau izdarījuši un, kas daudz vēl palicis darīšanai. Ap sirdi man vijas tāds kā žēlums arīdzan, jo ar nepilnus 30 cilvēku luterāņu draudzi, entuziastiem, talkotājiem nav iespējams uzturēt valsts nozīmes kultūras piemiņas vietu – Sūnākstes balto baznīcu, “Bildu ābices” taku, novākt mācītājmuižas graustu. Tā ir tikai šķietamība, ka turoties pie mobilā telefona un datora ātrāk tiksim pie mērķa, kas tā īsti nemaz nav nosprausts. Šajā mierīgajā, apcerīgajā sestdienas vakarā atkal jāsteidzās. Uz kantātes “Jēzus nāve” fragmenta atskaņojumu baznīcā, ko diriģēs Māris Kupčs. Jā, kantātes vārdus pirms daudzām gadskārtām, (tās varētu saskaitīt ābeces takā nozāģētajā ozola klucī), tulkojis šodienas jubilārs Stenders, mūziku klāt devis vācu komponists Karls Heinrihs Grauns. Baznīcas durvis ir atvērtas, Jēzus nāve izskan vakara ainavā. Saule tikai riet, bet migla, migla jau baltus mazgā laukus…

Un vēl tā lielā, mūs visus pagodinošā izvēle. Mūžībā palikt Latvim.

01.VecStend-Janaitis-0377

02.VecStend-Janaitis-0376

03.VecStend-Janaitis-0425

04.VecStend-Janaitis-0448

05.VecStend-Janaitis-044006.VecStend-Janaitis-0436
07.VecStend-Janaitis-045308.VecStend-Janaitis-058009.VecStend-Janaitis-040410.VecStend-Janaitis-043411.VecStend-Janaitis-041712.VecStend-Janaitis-043513.VecStend-Janaitis-049414.VecStend-Janaitis-050015.VecStend-Janaitis-045216.Vecais Stenders-Janaitis-078717.Vecais Stenders-Janaitis-078918.Vecais Stenders-Janaitis-0791OLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERAOLYMPUS DIGITAL CAMERA27.Vecais Stenders-Janaitis-061628.Vecais Stenders-Janaitis-072129.Vecais Stenders-Janaitis-072930.Vecais Stenders-Janaitis-074131.Vecais Stenders-Janaitis-0688

stenders389

Pateicība Inārai Klekerei par atļauju izmantot materiālu no viņas sastādītā kataloga.

Latvieša stāja svešumā

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Latvijas karodziņš/piespraude izgatavots pēc kara DP nometnē. Helēnes Hofmanes (ASV) dāvinājums

1947. gadā Mērbekas DP nometnē bēgļu virsorganizācija, t.i. Latvijas Centrālā Padome (LCP), vienbalsīgi pieņēma dokumentu “Latviešu stāja svešumā”, kas koncentrētā veidā izteica latviešu bēgļu pienākumu un mērķi – palikt uzticīgam Latvijai un cīnīties par latviešu tautas brīvību un nākotni brīvā Latvijā. Dokuments tika nodrukāts, izplatīts nometnēs un nolasīts dažādos sarīkojumos. /…/ Uz šīs ideoloģijas pamata trimdinieki veidoja aktīvas, latviskas kopienas mītņu zemēs, kas uzturēja dzīvu brīvās Latvijas ideju, kas, pat paaudzēm mainoties, pastāv joprojām.

/No DP nometņu izstādes materiāliem/.

 Šim manam ticības apliecinājumam ir brīvas gribas izpaudums ar zvēresta spēku, – zvēresta, kas rakstīts manā sirdī un tāpēc tas neizskan tikai vārdos, bet izpaužas arī darbos, nosakot manu stāju visās svešniecības gaitās. Dieva un Laimas svētīto, balto un nebalto dienu caurausto Latvijas pagātni cienīdams, es nešaubīgi ticu Latvijas nākotnei, kas izaugs no mums, kā mēs esam izauguši no savu tēvu un māmuļu darba, dziesmām, cīņām un ciešanām. Senču asinis un garu sevī nesdams, es ticu, ka latviešu tautas dzīvais spēks, kamēr vien tas verd no mūsu tēvu zemes avotiem, ir neiznīkstošs un neiznīcināms: tas ir mūžīgs tāpat kā latvju radošais ģēnijs, kas cēlis mūsu tautu gadu tūkstošu gājumā un cels to joprojām par godu pasaules Radītājam un par svētību cilvēcei. No latviešu zemes cēlies un izaudzis un nesaraujamam saitēm ar Māti – Latviju saistīts, es ticu, ka nekur citur manas gaitas nebūs tik raženas, mans darbs tik svētīgs, nedz arī maize tik sātīga, ka man tēvu zemē, jo tikai tur – brīvā latviešu tautā un neatkarīgā Latvijas valstī – es apzinos savas dzīves piepildījumu, labklājību un laimi. Tādēļ dabisko cilvēku tiesību vārdā mans pirmais pienākums svešumā ir cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas nākotni, kur un kā vien spēju, apzinoties savu atbildību neskaitāmu aizgājušo un nākošo paaudžu priekšā. Šo pienākumu esmu uzņēmies bez ienaida un bailēm, jo taisnība ir mans ierocis, ticība – manas bruņas, un spēku šai nevienādajai cīņai man dod savas tautas un tēvu zemes mīlestība. Tas ir tas allaž pilnais trauks, ko neviens nespēj mums atraut no lūpam. Tāpēc – es neesmu bēglis, bet gan nepārvaramas varas priekšā uz laiku atkāpies cīnītājs, un mana atrašanās svešumā jau pati par sevi ir vēsturiskā sūtība, no kuŗas es nevaru un negribu atteikties. Tiesa, – mūsu skaits ir mazs, bet mūsu lieta ir liela, jo to vada Dievs un kristīgās pasaules sirdsapziņa, un es nešaubos ne mirkli, ka atgriežoties savā tēvu zemē, godam veicis man uzlikto misiju. Šim pienākumam līdz galam uzticīgs varu būt vienīgi tad, ja mana pārliecība un rīcība allaž saskanēs ar latviešu dzīvesziņā dibinātiem pamatlikumiem: Es nāku no sava pirmavota un nekur un nekad nedrīkstu aizmirst, ka esmu latvietis savu senču gara glabātājs, savas valodas kopējs un tautas goda sargātājs, apzinoties, ka mans negods būtu traips visai manai tautai. Tāpēc es domāšu un darīšu vienmēr tā, ka tas klājas latvietim svešumā, lai paceltu galvu varētu stāties Mātes – Latvijas priekšā, kad Lielajā Jundā Viņa mani aicinās pie sevis dzīvu vai mirušu. Kā apzinīgs augstas kultūras tautas loceklis es cienu un atzīstu citu civilizētu tautu likumus un parašas, ciktāl tie neaizskar latvieša godu un neierobežo vispāratzītas cilvēku tiesības. Taču mana augstākā pavēlniece ir Māte Latvija. Līdz Latvijas suverenitātes atgūšanai lai manu cieņu un paklausību bauda ikviena cita latviešu autoritāte, kas savu stāvokli ieguvusi paša spēkiem vai Dieva dotajām gara dāvanām vai arī kam šāds stāvoklis piešķirts ģimenē, skolā vai sabiedrībā, un beidzot – tie, kas saņēmuši īpašu pilnvarojumu demokrātisku vēlēšanu ceļā un to izlieto mūsu tautas un valsts nākotnes labā. Šai latviskajā stājā iekļaujoties, mums nebūs gŗūti ne vadīt, nedz paklausīt. Es cienu citas tautas, bet mīlēt varu vienīgi savējo, kā bērns var no sirds mīlēt tikai savu īsto māti: man tā ir labākā starp citām: viņas sirmo galvu apskaidro gara bagātība, prāta gaišums un dzīves gudrība: mūsu tautas mazumu atsveŗ  tās krietnums, un savā šķietamajā vājumā tā glabā apbrīnojamu spēku. Ikviena cita tauta, lai cik diža, bagāta un vēlīga mums būtu, latvietim tā vienmēr paliks tikai pamāte. Trimdā manas gara acis kļuvušas gaišākas, un es redzu, ka pasaulē nav jaukākas vietas par manu tēvu zemi: tur drūmais tīrelis ar kaujas postažu man mīļāks un dārgāks par svešzemju dabas krāšņumu: tur laukakmens man stāsta daudz vairāk par kalnu svešatnē, jo viņa valodu nekad es nesapratu tik dziļi kā Staburaga stāstus. Lai tādēļ, priecādamies par savu zemju īpatnējo skaistumu, es neaizmirstu savas Dievzemītes jaukumu, kas mani pavada nevien nomodā, bet ar sapņos. Lai pēc ilgas ciešanu nedēļas sagaidījis Latvijas augšāmcelšanās dienu, es varētu atgriezties tēvu zemē kā svešu putekļu un maldu neskarts svētceļnieks, man jāsaglabā latviskā gara skaidrība, ziedošanās tikums un morālais spēks – nevien sev pašam, bet ar tiem, kas uzticēti manā ziņā. Arī svešniecībā es nedrīkstu apslāpēt savu asiņu balsi, kas mudina mani uzturēt un vairot tautas dzīvo spēku. Bet arī še man jānoraida viss svešais, liekais vai kaitīgais. Pat ja no citiem atšķirtu mani svešatnē viļnātu kārdinājumi aizmirst savu tautu un zemi, man jābūt gana stipram pretoties tiem un izlietot katru iespēju būt kopā ar savējiem, kur stiprākais var atbalstīt vājāko. Un pāri visām robežām allaž sasaukties, paturot vērā mūžīgo gudrību, ka viss atgriežas uz savu pirmavotu. Tā arī es gribu būt skaidra lāse šai mūžības tecējumā. Lai Dievs un Laima man palīdz!

*Šī deklarācija pieņemta Latv. Centr. Padomes ārkārtējā sesijā 1947.g. aprīlī, Mārbekā – Vācijā, A. Švābes redakcijā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 Pirmā Latvijas karte, kas izdota pēc Latvijas Republikas pasludināšanas. 1920. gads

Pašcieņa. Karogs. Valoda

Pirms vairāk nekā simts gadiem manas vecāsmātes tēvs, jurists Stērstu Andrejs saviem dažādās latviešu avīzēs publicētajiem rakstiem  licis virsrakstus,  kas joprojām nav zaudējuši aktualitāti. Piemēram  minēšu dažus no tiem:

”Latviešu inteliģences un tautas nekavējams kopdarbs”, ”Vairāk saprašanas, vairāk dzīves gudrības”, ”Vairāk pašcieņas” . Pēdējo, kas publicēts Dzimtenes Vēstnesī 1914. gadā, viņš iesāk tā:

Mācies atzīt savu vērtību un, ja tā krietna, turi to cieņā; neļauj nevienam to nievāt. Pašcieņas trūkums ir paļājama īpašība tā atsevišķām personām, tā viņu lielām kopībām – tautām. Kas savu vērtību neapzinās un neciena, tas arī nevarēs ar to lepoties, nedz citi viņu cienīs.

Simts gadi, kas mūs šķir, bijuši pārpilni dramatisku un traģisku notikumu mūsu tautas dzīvē, tomēr šajā laikā latvieši spējuši gan nodibināt, gan atjaunot savu neatkarīgo valsti. Vai tas tiešām prasījis visu pozitīvo gara spēku un pāri palikušas tikai nievas par  ”šo te valsti”, kas gribam, vai ne, tomēr ir mūsu vienīgā valsts. Pirms Pirmā pasaules kara tā vēl daudziem pat sapņos nerādījās.

Karogs

Foto: Gunārs Janaitis

(more…)

Latviešu pašizpausme valsts attīstībai

Cilvēka laimīgas esības pamatā ir spēja dzīvot saskaņā ar sevi un justies labi savā dzīvesvietā, savā dzimtenē, kur var vislabāk uzplaukt mans latviskais un varu svinēt savas dzīves izdošanos. Arvien vairāk latvieši Latvijā pievēršas dzīvesstila uzņēmējdarbībai, dibinot mikro uzņēmumus, izmantojot tās vērtības, kas ir latviskuma pamatā. Latvijas mūziķu, mākslinieku, arī sportistu sasniegumi liek justies lepniem par valsti. Tāpēc liela nozīme patriotisma audzināšanā ir pozitīviem piemēriem, kas stiprina  pārliecību par to, ka mēs spējam un varam būt pasaules līmenī. Sociālie tīkli latviešiem ļauj pašizpausties un pašrealizēties nu jau globālā mērogā, „būt pašam” jebkurā vietā, bet vienotam ar savu tautu, vienojot latviešus ap latvisko un radot jaunus latvietības veiksmes stāstus nākamajām paaudzēm.  Katram no mums ir jāsniedz savs ieguldījums latvietības kopšanā.

Kas ir latvietība  un kā sadzīvo tā ar šodienu? Latvietību mēs saistām ar valodu, tautas atmiņu, vēsturi, kultūru, dabas ainavām un Baltijas jūru, krāsām, nacionālajiem simboliem, leģendām, stāstiem, nacionālajiem svētkiem, nacionālajiem ēdieniem un noteikti arī ar latviešu saimniecisko darbību. (more…)

Manas baltās lapas…

 

Cimdu Jettiņa latviskumu turēja sirdī kā sarkanbaltsarkano karogu. Tas viņai bija svēts, bet nekad viņa to nevicināja kā pazīšanās zīmi. Jettiņa dzīvoja latviskumā, kā koks aug zemē, tiekdamies pēc saules, savā latviskajā, skaistā valodā un domāšanā, savos cimdos, krāsiņās un rakstu zīmēs.

Māris Brancis. Ievadrindas no nekrologa “Piemiņa”

Jette Užāne (1924.07.05.- 2007.21.03.) vairāk pazīstama kā Cimdu Jetiņa no Dzērbenes “Lejniekiem” pēc smagām slimībām savu mūžu pavadījusi ratiņkrēslā. Savulaik, jaunības vientuļi skaudrās dvēseles izjūtas uzticējusi savām baltajām lapām – rakstot dienasgrāmatu. Tā kļuva par viņas vienīgo, uzticamo draudzeni, kurai ar asaru tinti varēja izstāstīt visu par savām ciešanām un nepiepildītām ilgām. To nedarot, sirds būtu pušu un viņa nez vai nodzīvotu līdz sirmiem gadiem. Dienasgrāmatu pieraksti tika rūpīgi slēpti. Tikai pēc viņas aiziešanas mūžībā, dienasgrāmatu burtnīciņas Jette bija nolikusi tā, lai Elīna (Elīna Brance-Apsīte dzīvoja “Lejniekos” pa vasarām un bija kā Jettes audžumeita) varētu tās viegli atrast. Tagad dienasgrāmatu teksts ir atšifrēts un tiek domāts par izdošanu grāmatā, jo niansētais, cilvēciskais domu dzidrums un tēlainais izklāsts, dabas apbrīna, šķiet, īpaša vērtība, kas varētu būt noderīga mūsdienu lasītājam.

Ar Elīnas Apsītes gaišo atļauju tiek publicēti divi nelieli fragmenti no 1943. un 1944. gada burtnīcām. Kādēļ? Lai aicinātu padomāt par pašu lielāko cilvēces brīnumvērtību, kopā ar dzīvībai nepieciešamo Sauli, Gaisu, Zemi un Ūdeni – par Mīlestību.

Gunārs Janaitis

 

NO JETTES UŽĀNES DIENASGRĀMATAS

1943. gads

 Piektdien, 7. V

Fr. Bārda

Manas dzimtenes svētie bērzi

Stāv pulciņā zilgani bāli

Un klusi plaukstošām rokām

Svētī dīgstošo zāli.

 Ak, šodien jau man dzimšanas diena! Pirms deviņpadsmit gadiem nācu pasaulē, bet kādēļ? Lai ciestu, lai citiem liktu ciest? Tā aizgājuši visi gadi. Man šķiet es neesmu tos dzīvojusi un vai tad esmu? Nē, nē! Tā nav bijusi dzīve, es tikai esmu to vērojusi, kā citi dara, tāpēc šķiet zuduši mani gadi. Ja kāds man prasa gadus, un, ja es saku, tad man šķiet, es meloju. Man liekas, ja es teiktu četrpadsmit, tad ar būtu daudz sacīts. Šodien skumji saulaina diena, vai tāds būs mans nākošais dzīves gads? Man labāk patiktos, ja tagad trakotu sniegputeņu vētras, būtu ziema un sals, tā ir pirmā reize, kad es vēlos ziemu… Jā, šie gadi, tie ir kā jaunas, neievalkātas drānas, te ir par šauru, te par platu, liekas nav man šūdinātas. Būs galā šī diena, tik labi, ka mani neviens neapsveica, nevēlēja laimi, kuras nemaz nav, man nepatīk tāda ārišķība.

Vai man nebūs jāsaka Ibsena vārdi – visu vai neko!

 Trešdien, 14. VII

 Fr. Bārda

No stundas tās, no viņas stundas, māt,

Ir kaut kas manī pamodies,

Ko nespēju nekā vairs klusināt!

 Ak, ar ko lai saku, ko lai saku? Tas lielais brīdis pārdzīvots un gods lai ir Dievam augstībā! Tā es varu sacīt par svētdienu, man šķiet, ka tas brīdis ir bijis fata morgana manā tuksneša dzīvē. Nekas tāds nenotika par ko es baidījos, vairāk par to neminēšu, jo ir kas cits… Tikko uzceļos jau gaidu vakaru, man riebjas darbs, vienīgais ko gribu ir raudāt un to var darīt tikai tad, kad citi neredz, jo ko lai citiem saka, man bail, ka neapvaino kādu. Vakarā gultā man liekas, ka es nosmakšu aizturētās elsās… Tagad vairs nevaru spēlēt izlikšanos, tagad esmu klusa…ak, man trūkst vārdu…sacīšu īsi – esmu iemīlējusies! Tagad es zinu, kā tas notiek. Nekad, nekad es vairs neredzēšu tā cilvēka, viņš tikpat kā miris priekš manis… kā tas notika? Kā tas varēja notikt? Ak, mēs neesam pat runājuši, par rokas snieguši, tikai acis mums sastapās, cik reiz es palūkojos uz viņu, tik viņš uz mani, un reiz viņš tā savādi smaidīja…

Ak, Dievs, beigts mans sirds miers…

(more…)

Fotogrāfs – Āris Krauze

Fotogrāfs – Āris Krauze

Fotogrāfs – Āris Krauze

Fotogrāfs – Āris Krauze

Ierasties sapņos

Patlaban cīnos ar savām raibajām atmiņām grāmatu veidā. Jau sen esmu sācis rakstīt, lai atbildētu uz jautājumu: kādi īsti ir tie polāreskimosi? Vēl nezinu. Es tikai pazīstu cilvēcīgus cilvēkus. Un tādēļ vienmēr satiekoties, es visus cilvēkus vērtēju kā indivīdus un ne tikai kā piederīgus zināmai grupai, nācijai, un noteikti ne rasei. Tajā pašā laikā apzinos, ka daba, kultūra un vēsture veido tautām kopīgas izturēšanās pazīmes un vērtības.

Mana izjūta par tautiešiem veidojās bēgļu gaitās no 1945. gada aprīļa rietumos, Baltijas jūras pretējā krastā, Dānijā. Septiņus gadus nometnēs un vēlāk, kad gandrīz visi bija emigrējuši uz tāliem kontinentiem, mazajā latviešu pulciņā dāņu sabiedrībā. Un caur mātes dziesmām manos sapņos, manā fantazijā par Dzimteni. Toreiz mani elki bija jūrnieki, daži akadēmiķi un mākslinieki, bet galvenokārt jau vilņu jātnieki. Vīri, kas iziet pasaulē ar taisnu muguru, satiek citus ar atvērtu prātu un acīm, respektē citu tautu paražas, vīri uz kuru vārdu tu – un tas biju es kā mazs puišelis – vari paļauties. Čakli, izpalīdzīgi, uzņēmīgi, dzīvespriecīgi – tās dziesmas, tās dziesmas – un ar zināmu, bet ne parspīlētu interesi par kultūru. (more…)