Mazs bērniņš krustcelēs… Joprojām

Pirms ceturtdaļgadsimta, 1988. gada rudenī, ar asarām acīs, kājās stāvot, Rīgā, Daugavas Sporta namā, mēs iejutāmies rokoperas „Lāčplēsis” gaisotnē. Suģestēja Zigmara Liepiņa mūzika, līdz visdziļākajiem dvēseles stūrīšiem uzrunāja Māras Zālītes teksti, un sajutāmies vienoti, spēcīgi un droši savā izvēlē, kas virmoja katrā no mums un brieda tautā kopumā. „Mazs bērniņš krustcelēs, tam laiks kā smiltis tek caur pirkstiem…. Tā mūsu dzīvība, tā mūsu brīvība… ”

Pagājuši 25 gadi, un „Lāčplēsis” atkal uzrunā no skatuves – ar jaunu izpildītāju paaudzi, ar mūsdienīgu scenogrāfiju un modernām tehnoloģijām. Dodos uz izrādi ar vienu vēlmi – atkal izjust tās dvēseles stīgu vibrācijas, kas pārņēma toreiz. Jo  tas bērniņš – mana zeme Latvija – krustcelēs taču bijis visu šo laiku un ir joprojām – tāds pats mazs, reizēm apjucis un citu varu bīdīts…

Šodienas „Lāčplēsis” uzrunā joprojām, šīs mūzikas un tekstu enerģētika nav pazudusi. Tikai tagad cauri nostalģijai pēc tā laika pacēluma un vienotības izjūtas uzplaiksnī citas, ne tik pacilājošas domas.

Jā, asaras acīs sariešas atkal. Bet neesmu droša, ka tā joprojām ir brīvības un kopības izjūta, kas saviļņo. „Latvju zeme vaļā stāv, vēji staigā iekšā, ārā…” Pasaules vēji manā zemē ienesuši daudz jaunu vēsmu, kas ne vienmēr sniedz spirdzinājumu tautai. Pasaules vējos izvējoti daudzi tūkstoši tautiešu, kuri savas izdzīvošanas formulu mēģina atrisināt ārpus Latvijas. Vai to mēs gribējām, kad teicāmies esam gatavi būt „kaut pastalās, bet brīvi”?… „ … Raisies, apziņa, no varas, aunies, doma, baltas kājas… Celieties, svešumā stingušie ļaudis…”  Esam brīvi kā valsts, bet vai esam brīvi savā garā – spējuši atbrīvoties no valgiem un sārņiem savā domāšanā, attieksmē, rīcībā?

Lāčplēša spēks, lai vienotu un iedvesmotu savu tautu,  bija viņa ausīs. „Viņš savu tēvzemi dzird!…”  Cik mūsu šodienas līderiem ir no Lāčplēša spēka?