Apmulsums

Banāli, – gadi skrien kā stirnas, un es – ne sapnī, bet reālajā dzīvē gara acīm redzu: – stāvu rudenīgi pelēku lauku vidū, smidzina sīks lietus, tāds it kā zīlītes no zemajiem padebešiem čurātu, un jūtu, ka man jāiet tālāk, bet tas tālums ir neapjaušams, jo horizontu neredzu. Tas kā tādā siltā miglā tīts. Varbūt ceļš beigsies teju drīz, bet varbūt jāiet būs vēl ilgi. Ceļabiedri atpalikuši, izklīduši sānu celiņos vai aizsteigušies man priekšā un izgaisuši no skata… To jau Rainis solīja –

…Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintī augs.

Tad zudīs arī tie, – un kalnu tālos
Bez gala klusums sirdi sevīm žņaugs;
Tev nebūs dusas atrast ledus gāles:

Visapkārt tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.

Uzminēja. Esmu apmulsusi. Ne tāpēc, ka viena. Tāpēc, ka gribēju šo ceļu saulainas gaismas pielietu, ar vēju koku zaros, ar putniem gaisā, ar vasaras pilnbrieda neaprakstāmo smaržu. Bet tā jau nemēdz būt.

Esmu laimīga, jo esmu latviete, neskatoties uz savu nelatvisko uzvārdu. Latviete, jo mani vecāki un vecvecāki, un varbūt vēl tālāki senči, kurus tagad vairs nevaru apzināt, dzīvoja Latvijā, tās pierobežā. Laimīga, kaut manu mātes un tēva dzimtas juka un bruka, laikiem nomainot citam citu. Slimības, smagais darbs nīcināja, bet viņi cēlās un gāja, cerēja, mīlēja un bērnus radīja. Domāju, ja mans papiņš piedzimtu vēlākos laikos, būtu izcils cilvēks, par to liecina gan viņa skaistie zīmējumi, gan Ulmaņa laikos saņemtais diploms par paša izgatavotu vijoli. Viss pašmācības ceļā apgūts, bez augstām skolām, jo – kādas skolas – divi pāri kurpju uz septiņu bērnu ģimeni, skola astoņus kilometrus ejama līdz Indrai … Tēva radi lūza gan smagajos kolhoza klaušu laikos strādājot, gan daudzu latviešu vīru „draudzenes” šmakovkas nolauzti. Mammas mīļā māsa nomira kaut kur Krievijā pa ceļam uz izsūtījuma vietu, mammas brāli vācieši nošāva Rumbulā… Mamma visu laiku baidījās, ka mums atnāks pakaļ. Ilgus gadus priekšnamā uz plaukta papiņa taisītā čemodānā bija salikts pats svarīgākais – dokumenti un siltu drēbju kārta. Papiņš līdz pēdējai dienai cerēja sagaidīt Atmodu. Līdz tai bija palikuši vēl nepilni trīs gadi…

Mammas austos palagus tikai nesen iedrošinājos klāt uz gultas, dvieļos muti noslaucīt, jo mums četriem bērniem tās bija svētas lietas, bet mantojumā palika man, jo… arī manu brāļu vairs nav. Tagad, pēc tik ļoti daudziem gadu desmitiem, kad jūtu, cik ļoti man pietrūkst mīļo, es tajā palagā, tajā dvielī izjūtu viņu dvēseles, kas nāk ar mani parunāties, mani mierināt, apmīļot…

Ja papiņš būtu sagaidījis Atmodu? Esmu apmulsusi. Jo nevaru pateikt, vai viņš būtu laimīgs, pat ja būtu spēka un veselības pilns, vai nemaldītos, nejustos atstumts jaunajā laikā, kā daudzi citi tūkstoši un tūkstoši? Esmu apmulsusi. Reizēm jūtos kā skatītāja zālē, kad uz skatuves aktieri izspēlē dižu veiksmes traģēdiju, fonā skaistas dekorācijas, bet aiz tām… latviešu reālā dzīve. Ir divas puses – tā uz skatītāju zāli vērstā un tā – aiz kulisēm. Un mani pārņem nolemtības sajūta. Pasaule ienākusi Latvijā ar globālu atvērtību, ar Eiropas fondiem, ar pašmāju augsti nicīgo bāleliņu un tautu meitu visatļautību, ar tautas atkaldošanos tālumā, līdzi ņemot apziņu, ka nekur nav tik labi kā mājās, ar svešu tautu ienākšanu mūsu sētā, ar neizmantotām iespējām un neiedomājamiem zaudējumiem. Esmu apmulsusi. No vienas puses man paveicies piedzīvot milzīgu atklājumu, iespēju un sasniegumu laiku, bet no otras – tajā pazudis cilvēks, attiecības starp mīļotajiem, bērniem, kaimiņiem, ko diktē laika trūkums un mēģinājums paveikt nepaveicamo. No vienas puses ir iedvesmojoši stāsti, no otras puses — viss tas, kas peld pa virsu un pavada šo procesu.

Un tomēr esmu laimīga, ka esmu latviete. Ka piederu tautai, kura gadsimtiem gājusi cauri asiņu, bada, verdzības, pazemojuma, sūra darba un baisu gadu laikiem, bet kodolu nav zaudējusi.

Jaunas atziņas Atmoda nav atnesusi. Visas revolūcijas beigušās vienādi — tos, kas bija pie siles, nomainīja tie, kas aicināja tautu gāzt barokļus. Ļaudis tos gāza ar ticību, ka nāks labāki laiki, taču tos, kas bija pie siles, nomainīja nākamie barokļi. Cīnītāji par labāku dzīvi kārtējo reizi palika dibenplānā. Un Latvija atkal atrodas krustcelēs, un atkal mums kāds diktē kā jādzīvo, kas jāstāda Latvijas zemē, kā jāslauc govis, kā jāmāca bērni, no kura gala jālasa grāmatas un kādai jābūt gurķu formai. Un es mulstu, jo izrādās, – latvieša verga dvēsele ir dzīvāka par dzīvu. Atkal mēs, pakļautības sindroma saliekti, ravējam no savas dzīves pat to svētāko, par ko cīnījāmies tik nesenā pārdesmit gadu pagātnē. Diktāts nav no austrumiem, šamējie te vismaz bija kāju spēruši, bet no rietumiem, no tiem kuriem Latvija ne diži zināma, ne tās cilvēki mīļi un viņu rūpes interesē. Atkal esam kolhozā. Toreiz zemnieks atdeva govi, tagad atdodam latu, par kuru tā priecājāmies, kad atkal rokā turējām, jo mūsējais taču bija atgriezies! Jaunā gadā mūsu maciņos atkal birs jauna nauda, bet neviens pats nezina tās patieso vērtību. Manās acīs tai ne veselība, ne stiprums, ne mīļums kā pret savējo. Tiks atvesta kā musulmanim līgava parandžā – jāņem, kāda ir, jo to izlēmuši bez līgavaiņa (manas tautas vairākuma) vēlmes. Tā jaunā „kolhoza” nākotne nevienam nav zināma, bet gudras tautas neļāvās pierunāties. Dzīvo pašas savu dzīvi. Mēs – atkal pavadā.

Un tomēr esmu laimīga latviete. Jo mani ar šo zemi saista piederības sajūta. Jo mani mīļie ir šeit, un netaisās braukt pasaulē laimi meklēt. Jo es dzīvoju Māras svētītā zemē ar četriem skaistiem gadalaikiem. Bet latus es saglabāšu. Lai nav jauni jādrukā.