Jette Užāne

Manas baltās lapas…

 

Cimdu Jettiņa latviskumu turēja sirdī kā sarkanbaltsarkano karogu. Tas viņai bija svēts, bet nekad viņa to nevicināja kā pazīšanās zīmi. Jettiņa dzīvoja latviskumā, kā koks aug zemē, tiekdamies pēc saules, savā latviskajā, skaistā valodā un domāšanā, savos cimdos, krāsiņās un rakstu zīmēs.

Māris Brancis. Ievadrindas no nekrologa “Piemiņa”

Jette Užāne (1924.07.05.- 2007.21.03.) vairāk pazīstama kā Cimdu Jetiņa no Dzērbenes “Lejniekiem” pēc smagām slimībām savu mūžu pavadījusi ratiņkrēslā. Savulaik, jaunības vientuļi skaudrās dvēseles izjūtas uzticējusi savām baltajām lapām – rakstot dienasgrāmatu. Tā kļuva par viņas vienīgo, uzticamo draudzeni, kurai ar asaru tinti varēja izstāstīt visu par savām ciešanām un nepiepildītām ilgām. To nedarot, sirds būtu pušu un viņa nez vai nodzīvotu līdz sirmiem gadiem. Dienasgrāmatu pieraksti tika rūpīgi slēpti. Tikai pēc viņas aiziešanas mūžībā, dienasgrāmatu burtnīciņas Jette bija nolikusi tā, lai Elīna (Elīna Brance-Apsīte dzīvoja “Lejniekos” pa vasarām un bija kā Jettes audžumeita) varētu tās viegli atrast. Tagad dienasgrāmatu teksts ir atšifrēts un tiek domāts par izdošanu grāmatā, jo niansētais, cilvēciskais domu dzidrums un tēlainais izklāsts, dabas apbrīna, šķiet, īpaša vērtība, kas varētu būt noderīga mūsdienu lasītājam.

Ar Elīnas Apsītes gaišo atļauju tiek publicēti divi nelieli fragmenti no 1943. un 1944. gada burtnīcām. Kādēļ? Lai aicinātu padomāt par pašu lielāko cilvēces brīnumvērtību, kopā ar dzīvībai nepieciešamo Sauli, Gaisu, Zemi un Ūdeni – par Mīlestību.

Gunārs Janaitis

 

NO JETTES UŽĀNES DIENASGRĀMATAS

1943. gads

 Piektdien, 7. V

Fr. Bārda

Manas dzimtenes svētie bērzi

Stāv pulciņā zilgani bāli

Un klusi plaukstošām rokām

Svētī dīgstošo zāli.

 Ak, šodien jau man dzimšanas diena! Pirms deviņpadsmit gadiem nācu pasaulē, bet kādēļ? Lai ciestu, lai citiem liktu ciest? Tā aizgājuši visi gadi. Man šķiet es neesmu tos dzīvojusi un vai tad esmu? Nē, nē! Tā nav bijusi dzīve, es tikai esmu to vērojusi, kā citi dara, tāpēc šķiet zuduši mani gadi. Ja kāds man prasa gadus, un, ja es saku, tad man šķiet, es meloju. Man liekas, ja es teiktu četrpadsmit, tad ar būtu daudz sacīts. Šodien skumji saulaina diena, vai tāds būs mans nākošais dzīves gads? Man labāk patiktos, ja tagad trakotu sniegputeņu vētras, būtu ziema un sals, tā ir pirmā reize, kad es vēlos ziemu… Jā, šie gadi, tie ir kā jaunas, neievalkātas drānas, te ir par šauru, te par platu, liekas nav man šūdinātas. Būs galā šī diena, tik labi, ka mani neviens neapsveica, nevēlēja laimi, kuras nemaz nav, man nepatīk tāda ārišķība.

Vai man nebūs jāsaka Ibsena vārdi – visu vai neko!

 Trešdien, 14. VII

 Fr. Bārda

No stundas tās, no viņas stundas, māt,

Ir kaut kas manī pamodies,

Ko nespēju nekā vairs klusināt!

 Ak, ar ko lai saku, ko lai saku? Tas lielais brīdis pārdzīvots un gods lai ir Dievam augstībā! Tā es varu sacīt par svētdienu, man šķiet, ka tas brīdis ir bijis fata morgana manā tuksneša dzīvē. Nekas tāds nenotika par ko es baidījos, vairāk par to neminēšu, jo ir kas cits… Tikko uzceļos jau gaidu vakaru, man riebjas darbs, vienīgais ko gribu ir raudāt un to var darīt tikai tad, kad citi neredz, jo ko lai citiem saka, man bail, ka neapvaino kādu. Vakarā gultā man liekas, ka es nosmakšu aizturētās elsās… Tagad vairs nevaru spēlēt izlikšanos, tagad esmu klusa…ak, man trūkst vārdu…sacīšu īsi – esmu iemīlējusies! Tagad es zinu, kā tas notiek. Nekad, nekad es vairs neredzēšu tā cilvēka, viņš tikpat kā miris priekš manis… kā tas notika? Kā tas varēja notikt? Ak, mēs neesam pat runājuši, par rokas snieguši, tikai acis mums sastapās, cik reiz es palūkojos uz viņu, tik viņš uz mani, un reiz viņš tā savādi smaidīja…

Ak, Dievs, beigts mans sirds miers…

Lasīt tālāk “Manas baltās lapas…” »