Mārīte Knisle

ekskursiju vadītāja Jaunpilī

Latvieša anatomija

Nevarētu teikt, ka es nebūtu domājusi par latviešiem kā tautu vispār, bet līdz šim nav bijusi nepieciešamība to noformulēt. Tagad to daru pirmo reizi.

Kā dimants mirdz mana tauta, kad svināmi kādi svētki. 11. novembris, 18. novembris, Dziesmu svēki, utt. Liekas brīnišķīgākus cilvēkus nekur pasaulē neatrast. Smaidi neviltoti, dvēseles dzied, bet, kad svētki beidzas skarbā ikdiena atkal klāt. Un tad parādās medaļas tumšā puse.

Lai par kādu runātu, nākas sevi pašu izģērbt dvēseliski kailu. Beigu beigās iznāk, ka tomēŗ atkal runājam katrs par sevi. Mierīga tauta. Tik vērtību sistēma mainījusies. Kā gan tā nemainīsies, ja ik dienas dzirdam skaitļu valodu – tik naudai ir vērtība.  Pēc materiālā stāvokļa tiek noteikts personas statuss. Runājam vienu, darām ko citu; pilnīgi pretēju sacītajam. Varu teikt ka laucinieki tomēr atšķiras no pilsētniekiem. Laucinieki bieži dzīvo viensētās, kas atrodas diezgan tālu viena no otras, taču tas nekādi netraucē par visu zināt. Pilsētnieki savukārt bieži savus kaimiņus nemaz nepazīst. Un atkal secinājums – kāds esi tu pats, tādus sev pietuvini, piesaisti. Mums netrūkst izglītotu gudru personību, inteliģenti garīgu cilvēku. Tikai pasauli var mainīt tas, kas mainās pats. Lasīt tālāk “Latvieša anatomija” »