Brazīlijas latviešos

Ar autores Māras Svīres laipnu atļauju fragmenti no viņas grāmatas “Orhidejas zem zilām ziemas debesīm.” “Lauku avīzes” izdevniecība, 2004. Kopš brīvvalsts laikiem šī ir pirmā Latvijā izdotā grāmata, kurā stāstīts par latviešu izceļošanu uz Brazīliju. Kāpēc viņi brauca un kā iejutās otrā pasaules malā? Kā auga dzimtu koki citu ieceļotāju, visas Eiropas tautu mežā? Kā tagad dzīvo latviešu pēcteči, kuris saka: “Mēs esam brazīlieši, un ar to lepojamies!”?

Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks dzīvoja viņu ģimenēs, 2003. gadā trīs mēnešus uzturoties Brazīlijā. Viņi tur ieradās, lai mācītu latviešu valodu. Kāds ir spilgtākais iespaids par šo zemi? “Pārsteigums. Jo viss izrādījās citādi, iepriekšējās zināšanas par Brazīliju izrādījās līdzīgas gaistošam rīta sapnim.”

FRAFMENTI NO GRĀMATAS “ORHIDEJAS ZEM ZILĀM ZIEMAS DEBESĪM”

Gandrīz simt gadus latviešu kori dzied: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klātu / Un turi to ar visu savu sirdi!” Tomēr ik pa laikam kāda lapa no tautas koka atraujas un aizlido tālumā. Var jau teikt, ka vainīgi pasaules vēji un laiku grieži, bet gan jau nozīme arī nemiera gēnam. Kāpēc latviešu asinīm jābūt lēnām un remdenām? Un kāpēc lai doma par labāku dzīvi svešās zemēs piederētu citām tautām, vienīgi latviešiem ne?

1900. gadā milzīgo Brazīliju apdzīvoja 17,3 miljoni cilvēku. Tagad – 173 miljoni. Desmit reizes vairāk! Sava nozīme joprojām augstajai dzimstībai , tomēŗ sākums un pamats iedzīvotāju pieaugumam bija migrācija. Brazīlija labprāt uzņēma imigrantus no visas pasaules, pat aicināja. Īpaši eiropiešus, no kuriem pēdējais tolaik tika uzskatīts par labāku, nekā pirmais no citiem kontinentiem. Ziņas par bezgalīgo iespēju zemi Brazīliju atrada dzirdīgas ausis.

Katras valsts piederīgie atveda līdzi savas tradīcijas un kultūru, savus tikumus un nodarbošanos. Šī bagāža izrādījusies dzīvotspējīgāka par valodu. Varbūt tāpēc, ka materializējusies un ierakstījusies valsts dzīvē.

Ja vecvecāki bijuši latvieši, dēls apprecējies ar vācieti, bet viņa dēls ar itālieti, tad kādai tautībai piederēs nākamā paaudze? Latviešu daudzumu varētu noteikt vienīgi, saskaitot asins pilienus, un arī tad nav skaidrs, cik procentu latviešu asiņu jābūt, lai pieskaitītu latviešiem. Kas ņemsies to izdarīt? Latviešu apzināšana Brazīlijā ir visai riskants pasākums, godīgi sakot, neiespējams. Tāpēc bieži vien dzirdējām: “Viņš ir no latviešiem.” Tieši tā – no latviešiem. Kaut ne vārda neprot un nekad nav pratis latviski, bet senčos latvieši ir bijuši, par ko var liecināt uzvārda līdzība kaut kam latviskam.

1890. gada agrā pavasarī pirmie izceļotāji ar pasažieru tvaikoni no Rīgas devas uz Lībeku, lai no turienes ar citu kuģi turpinātu ceļu uz Dienvidameriku.

Atbraucēji mācītāja Baloža vadībā nodibināja latviešu koloniju Riunovu (Rio Nova). Man neizdevās noskaidrot, vai šis Balodis bija rada tam studentam, kas pirmais ieradās Brazīlijā, vēlākajam doktoram Balodim, vai abi bija tikai uzvārdu brāļi. Tomēr radu būšanām gan izceļojot, gan Brazīlijā bija liela nozīme. Ne sliktā nozīmē, gluži otrādi. Kā informācijas, tā atbalsta ziņā. Tolaik, kad pasauli nesaistīja radio un televīzijas tīkli, pat laikrakstu nebija daudz, un ne visi tos lasīja, cilvēki uzklausīja, ko radinieki pastāstīja un ko rakstīja no tālās Brazīlijas. Ģimenes modelim tuvas bija baptistu draudzes, ne velti tajās cits citu sauc par brāli un māsu.

Kāpēc viņi pameta dzimteni, mājas un tuviniekus, kāpēc uzņēmās grūto ceļojumu pāri okeānam un izvēlējās dzīvi tālajā, nezināmajā zemē? Īsti noskaidrot vairs nav iespējams. Tie, kuri aizbrauca uz Brazīliju, sen jau viņsaulē, bet bērniem, kas arī nu jau cienījamā vecumā, nebija ienācis prātā pajautāt. Tāpat kā mēs tikai pēc vecāku nāves attopamies, ka viņiem līdzi kapā esam aprakuši ģimenes un dzimtas vēsturi.

Brazīlijas latviešu vārdos var apmaldīties. Kamēr nesāka izvēlēties brazīliskos, bērnus nosauca tēva, mātes, onkuļa, tantes vārdā, un kaimiņos dzīvoja cita ģimene, kura grozīja tos pašus vārdus. Arī mūsu paziņai Elfrīdai dots mātes māsas Elfrīdas vārds. Mātes māsas Annas dēls nosaukts mātes brāļa Eduarda vārdā, tā paša, kurš ieradies Brazīlijā astoņpadsmit gadu vecumā. Elfrīda viņu sauc par onkuli Eduardu. Protams. Bet citiem viņš ir fotogrāfs Eduards Jaunzems, slavens ne vien latviešu vidū.

Pa ceļam uz Brazīliju tēvs Brēmenē viņam nopircis fotokameru Kodak. Tāpat vien, lai iepriecinātu, jo dikti mīlējis savu pirmdzimto. Bet sagadījās, ka ar šo dāvanu izlēma dēla likteni. Nebūtu pareizi teikt, ka Eduards aizrāvās ar fotografēšanu. Bija daudz nopietnāk – tā kļuva par viņa mūža darbu un jēgu.

Uz fotogrāfu skatījās gandrīz kā uz brīnumdari. Ne tikai Latvijā, gan jau arī Brazīlijā. Lai cik centīgs zemkopis Eduards Jaunzems būtu bijis, viņs paliktu viens no daudzajiem, kuri pamazām zūd pat no ģimenes atmiņas. Ar fotogrāfēšanu viņš ir iegājis vēsturē, jo pats fiksējis vēsturi.

1974. gadā 82 gadu vecumā, Jaunzems savu arhīvu nodeva Ižui pilsētas muzejam. 5000 negatīvu, vismaz tikpat daudz fotogrāfiju un paskaidrojumus viņa skaidrajā, kaligrāfiskajā rokrakstā: kas, kur un kad fotografēts.

Šķirstu biezas mapes ar uzrakstiem: “Kāzas”, “Kristības”, “Bēres”, “Ģimenes”, “Svētki”, “Lauku darbi”. Ja nebūtu Jaunzema arhīva, kur citur muzejs dabūtu tādu bagātību?

1922. gada oktobrī Amazones pietekas vārdā nosauktais kuģis “Aragvaja” iepeldēja Santusas ostā. Pēc tam vēl vairākus gadus palaikam atbrauca ieceļotāji no Latvijas. Tie gan vairs tik cieši neticēja, ka Brazīlija ir izredzēto zeme, kur viņus gaida pārpilnība šai saulē un mūžīgi prieki debesīs. Bet zeme un darbs gan. Un vai latvieši jebkad baidījušies no darba.

“Aragvaja” atveda pirmos pāris tūkstošus latviešu. Atbraucējus sagaidīja baptistu mācītājs Jānis Iņķis un aizveda uz imigrantu māju Sanpaulu pilsētā, kur tie palika dažas dienas. “Tad sākās divdesmit četru stundu brauciens ar vilcienu uz Sapezāli. No turienes pa šauru meža taku visi strīpā, nesot mantas uz muguras, devas uz izraudzīto kolonijas vietu. Daudziem, kā no ziemas nākušiem, bija vilnas drēbes un iešana grūta.” Tā par latviešu ieceļotāju pirmajiem soļiem jaunajā tēvzemē lasu S. Berga rakstā “Vārpas 80 gadi” Brazīlijā iznākošā izdevuma “Kristīgs Draugs” 2003. gada 2. numurā.

Romānā “Mūža meža maldi” Jūlijs Lācis šo gājienu apraksta spilgtāk: “Lielie, resnie koki aug labi patāļu viens no otra, bet visa zeme pāri cilvēka augumam apaugusi bieziem, ērkšķainiem krūmiem un no vijīgām liānām, kas stiepjas asīm garumā līdzīgi virvēm, aizkrustodamas ceļu ne vien cilvēkiem, bet arī zvēriem. Krūmu dzeloņi ieķeras drēbēs kā makšķeres āķi, un tos var dabūt ārā, tikai saplēšot drēbes un miesu. Nav iespējams ne soli paspert nost no iebrauktā ceļa, kas arī vietām aizaudzis ar izcirsto koku un krūmu atvasēm.”

“Nostaigājuši 30 kilometrus, viņi nonāca pie Rio do Peixe, ko nosauca par Zivjupi. Pa mazu laipu nonāca otrā krastā, kur jau bija izcirsts mazs laukums un uztaisīta telts. To bija izdarījuši tie, kas ieradās pāris nedēļas agrāk. Mācītājs Jānis, saaicinājis visus teica: “Mēs esam tā izredzētā tauta, ko tas Kungs nāks paņemt šeitan mūs visus.” Tad viņi devas uz upi mazgāties. Otrā rītā mācītājs Jānis aicināja uz sapulci, kur atkārtoja, ka “mēs esam tie izredzētie, ko tas Kungs atnāks paņemt, tāpēc būsim gatavi.”

Pēc tam vīriešus un sievietes sadalīja grupās, lai sāktu līst mežu. Sievietes dabūja foišus un vīrieši – cirvjus un zāģus. Meža daļām, kas veselu mēnesi bija izkaltušas, pielaida uguni un nodedzināja. Nākošās dienās uzlija lietus. Stādīja kukurūzu, un izauga varenas vārpas – tāpēc koloniju nosauca par Vārpu.” (S. Bergs)

Iņķis tajā iedibināja kārtību, kas līdzinājās pirmatnējam komunismam. Viņš gan šo vārdu nebūtu gribējis ne dzirdēt, Latvijā pats un citi mācītāji “brāļus” un “māsas” baidīja ar “sarkano pūķi”, kas tuvojas, un aicināja glābties izredzētajā zemē. No Latvijas līdzpaņemtā nauda bija jāatdod vadoņiem, tie izrīkoja darbus, izsniedza darbarīkus un visi sēdās pie kopīga galda, uz kura mēnešiem ilgi parādījās vienīgi melnās pupiņas un rīsi. Vadoņi ēda atsevišķi, uz viņu galda netrūka nekā. Dīvaini, bet ož pēc “attīstīta socialisma” specapgādes iedīgļiem. (…)

“24. martā pl. 7.00 no rīta viņas labā, mīļā sirds lēni beidza pukstēt un acis slēdza nāves snauda. Mēs rūgti raudājām. (…) Tūliņ viņu apkopām, apģērbām un nolikām tā, kā viņa to bija vēlējusies. (…) Pulksten 4.00 pēc pusdienas zārks bija gatavs. Es, Oskars un Lidija mammu ielikām viņas pēdējā gultā un nolikām verandā.

Es apgūlos gultā tajā pašā vietā, kur viņa nomira. Bailes man nebija un tagad arī nav. Istabā bija zāļu smarža un drusku arī jau mammas līķ a smaka, kamēr istabā gulēja, līdz ielikām zārkā.

Uzausa apmiglojies sēru, bēru dienas rīts. Klusi Dievu pielūdzis, piegāju pie viņas, pacēlu pārsegu, apskatīju un nokārtoju, kas tur bija vajadzīgs. Viss kluss, kluss līdz augšāmcelšanās rītam. (…)

Cilvēki nāca no visām pusēm. Brālis Kārkliņš turēja izvadīšanas runu. Dziedājām. Es lūdzu Dievu un rūgti raudāju. Saņēmu vairākus mīļus apkampienus, rokas spiedienus un mīļus vārdus. Vāks slēdza zārku. Ardievu mājas, kur gandrīz 40 gadi nodzīvoti!

Liels pavadītāju pulks. Ceļš dubļains, buļļi lēni velk ratus. Esam jau kapu kalnā, atvērtais kaps gaida manu mīļo. Runā brālis Kārkliņš. Dziedam vairākas dziesmas. Drūmi zeme krīt gar zārka malām. Kaps pildās un paceļas kalniņš, kuru klāj kroņi un puķes. Dziesmu skaņas viļņo augšup pie debesu troņa.

Viss pavadīšanas laiks aizņēma apmēram divas stundas. Cits pēc cita lēni atstāj kapu kalniņu. Arī manas gurdās kājas lēnām kāpj uz leju. Kas zin, cik ilgi vēl man lemts būs dzīvot.

Aizgāju mājā, viss tukšs un kluss. Bet mana sirds, ak, mana sirds, cik daudz tā vēl izcieta sāpēs! Zem mana skata viņa uzauga, no agras jaunības viņu mīlēju, un viņa mani. Pa tiem 42 kopdzīves gadiem ir daudz kas pārdzīvots. Tur bija arī diezgan prieku un līgsmības. Tāpat arī četrdesmit gados Brazīlijā.”

Tā 1931. gadā par sievas Annas nāvi un bērēm rakstīja Juris Frišenbruders.

Gluži kā tolaik, Brazīlijā arī tagad nelaiķis jāapglabā 24 stundu laikā – karstā klimata dēļ. (…) Tagad Brazīlijā zārku nenolaiž vienkārši smilšu bedrē. Kapam jābūt izmūrētam un nosedzamam virs zārka līdzīgi pazemes kapličai. Speciāli dienesti to paveic dažu stundu laikā. (…) Ātri jāapziņo radi un draugi. Milzīgā steigā jāpamet viss un jātraucas uz bērēm, ja vien ir iespējams īsajā laikā tur nokļūt. Brazīlijas attālumos jātērē stundas. (…)

Tā jau nav, ka pie aizgājējiem ietu tikai reizi gadā. Palaikam aizbrauc arī svētdienās. Bet tur jau nav, ko darīt. Ne jāravē, ne jāstāda vai jāaplej, ne smiltīs ar grābeklīti raksti jāievelk. Stāvus un guļus akmens, tīrs akmens.