ES SKATĪŠOS PA LOGU BALTĀ KREKLĀ

Atvainojos visiem tiem bloga viesiem, kuriem meklējot jaunievietotu lasāmvielu, nācās kādu laiku vilties. Daru tik, cik atļauj iespējas – paša laiks, līdzekļi un autori, kuriem esmu pateicīgs par bezhonorāra sadarbību.

TĀLĀK SEKO MATERIĀLS ATBILSTOŠS VIRSRAKSTAM

Cietums

CIETUMS

  Arī aizmirsti bēniņi glabā vēsturi. Rīgā, Pārdaugavā kādā koka namiņā Makša ielā bēniņos nu jau aizsaulē esošais Jānis Duļķins pagājušajā gadsimtā atrada piecas vēstules, kas bija rakstītas pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem kādai Annai Lepnis jaunkundzei. Domājams aktrisei. Pats rakstītājs Kelle 1906. gada janvārī bijis apcietināts, tādēļ vēstules rakstītas no Centrālcietuma. Kopā ar atrastajām vēstulēm, sainī atradās grupu fotogrāfijas un atklātnes ar Bēthovena, Ļeva Tolstoja, Maksima Gorkija, Čaikovska un Rūdolfa Bērziņa (darbojies Apollo teātrī) attēliem, kā arī atklātnes – tā laika politiskās karikatūras. Vēstulēs minētās personas vedina domāt, ka rakstītājs bijis aktīvs revolucionārs, saistīts ar tā laika latviešu inteliģenci, it sevišķi teātra aprindām. Minēts teātris Apollo, kas darbojās1905-1908. Vēstuļu rakstītājs pirmo atklātni nosūtījis Lepnis jaunkundzei pēc tikšanās ar viņu teātra Apollo aizkulisēs. Tad viņš sevi dēvējis par Vētras Putnu Jūli. Visām vēstulēm cauri vijas skaudrā Krievijas atmosfēra, ieslodzījuma mocības, kā arī nepiepildītā mīlestība. Vēlāk vietā, kur tika atrastas vēstules, tika uziets abpusēji ass kaujas zobens. Lasot šīs dokumentāli patiesās skaudrās vēstuļu rindas, paturēsim prātā, ka latvieši bija, bet savas valsts Latvijas viņiem vēl nebija…

Materiālu publicēšanai sagatavoja Gunārs Janaitis 2015. gada septembrĪ

Vestules ist

VĒSTULES NO IESLODZĪJUMA

    Mīļā Anniņ!

   Tupu aiz restēm bez vestēm, uz kroņa maizes, ar kroņa utīm biedros. Iet man kā zutim dūņās: ēdiens tāds, ka mute nevar ņemt – smird. Pirmās dienas grauzām sausu maize ar ūdeni un sāli, jo cita no mājām nedabūjām… Vēders saplaka kā tabakas maks un, ja Tu manu seju redzētu – nudien nemīlētu… Dienu pavadām sekojoši: pieceļamies no rīta agri ar gaismu; pajokojamies, sajožām vēderu, lai nerūc kā vilks mežā; palūkojam ko ēst; no vakardienas atlicis rieciens maizes, šķipsnis sāls un malks ūdens (sāli dod ļoti maz un reiz pa divām nedēļām); priekš visiem par maz, priekš viena par daudz. Dabūjam pienestu ūdeni karstu, bez tējas, tās esot pusdienas: maize dabūjam vienreiz dienā. Noturējuši brokasti, sākam lasīt, jo reiz par mēnesi dod vienu bībeli un vienu ķeizara zelts vēsturi. Paiet pusdiena, vakarā paskrienamies pa kameru un gulēt.

   Vispāri ar mani “šabaš”. Atvados no visiem mīļajiem ar sirsnīgiem (ne klīsterēšanas) skūpstiem, no Tevis mīļo, no Mirdzas, Birkant… Dzīvojiet veseli, lai Jums labāki ietu, lūdziet ko nu gribiet, (vai nu velnu vai Dievu) par manu dvēseli… Iedomājies, ka Tu man biji mīļa, un ka sūtu pirmo un pēdējo skūpstu… Dzīvo laimīgi ar citu, bet neaizmirsti, ka kāds Tevi reiz mīlēja ar tīru, nelaimīgu mīlestību. Tagad pilnīgi pārverties: sasists kā pelavu maiss, jo vienreiz dod ēst un trīs reiz sit: ja mani ieraudzītu, tad nudien ar riebjumu aizgrieztos. Sveicini visus pazīstamos, aktierus no Apollo un no Uļeja. Mēģini uzzināt, kur atrodas Edis, un lai nāk nu man biedros pīpi piebāzt. Vēstuli man vari atrakstīt uz sekošu adresi: V centraļnuju ķurmu, V ispraviteļnija arestanskija otģeļeņija, kamera Nr. 10, gospodinu J. Ķelle-Pelle. Kad rakstīsi, tad nepiemini neviena pie famīlijas un arī neraksti par politiku, jeb neatgādini, ka es jau runāju par restēm. Savu famīlijas vārdu arī neparaksti, bet paraksties par Anniņu. Aizej pie Jūļa. Un lai viņš aiziet un nokopierē manu fotogrāfiju un iedod Tev, bet plates lai aiznes itin visas mātei. Atraksti kā iet vispārīgi Krievijā (bet nerunā par politiku) un kā iet maniem pazīstamiem. Aizraksti Mirdzai, lai mātei nesūta vēstules, jo var iznākt plāni. Bez tam, ja gribi mani redzēt, tad atnāc pulksten vienos pie bāņa sliedēm tanī vietā pretī kazarmām. Es skatīšos pa logu baltā kreklā. Atnāc piekdien pulksten vienos pēc pusdienas.. Aizej pie mātes, lai viņa aiziet pie gubernatora un izprasa atļauju satikties un, ja ir atļauja, tad atnāc arī Tu no pulksten vienpadsmitiem līdz diviem.

   Guļam uz kailas grīdas ar visām drēbēm, tik zem pagalvja dod velns lai zin ar ko piebāztu ķiseni. Auksts, salst, ka zobi vien trīc, brrr… Ar biedriem jokojamies un lamājamies uz velna paraušanu; dabūju jau reizi par sargu lādēšanu “karceri”, lai velns rauj, kāds ells pagrabs, tīrais inkvizīcijas caurums.

   Kopā esam pieci tādā kamerā, kur rūmes diviem: ne lāgā izstiepties, ne nogulties. Čtob tebja čort pobral! Čtob tebe suho na tom svete bilo! Čtob ti ježa protiv šersti rodil… čortova kukla… Ar citiem arestantiem sarunājamies saklapējoties caur sienu. Pie kam zināms klopienu skaits nozīmē zināmu vārdu. No iesākuma vienu dienu bijām starp zagļiem un slepkavām kamerā. Un vai zini kādi viņiem likumi: tu ienāc, prasa par ko saņemts. Izstāsti, ahā – neesi zaglis, neviena nenositi, značit akademiju ņeprošol, sipte. Nu iesākās eksāmens. Paņem tevi, izģerbj kailu, uzliek uz miesām sāli un nu rīvet, atļauj atpūsties. Tad ņem pļaukāt, saka, ka māca harakteri nocietināt, un daudz tādu ceremoniju. Ja iztur daudz nekliegdams, tad atčinā “molodec”. Istaba tīrā netīrumu bedre: turpat ēd, gul, spļaujas, turpat kaktā spainis priekš izkārnījumiem, kurš smird kā superfosfāta fabrika, iznest izkārnījumus laiž vienu reizi nedeļā. Bet citu reizi vairāk… Milzīgi nešpetni un brutāli, bet taisnība.

Ardievu, mīļā, dzīvo vesela un neaizmirsti tik manis. Ar sirsnīgu skūpstu: Klaidonis. Tavs Jūlis.

(Pasta zīmogs uz aploksnes – 1906. gada 8. janvāris.)

DOMĀJAMS, KA PERSONA PLATMALĒ LABAJĀ PUSĒ VARĒTU BŪT VĒSTUĻU AUTORS

   Sveika Anna!

   Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus! Pateicos par Tavu līdzjūtību pret mani, kuru tiešām negaidīju, ievērojot tādu vienaldzību, ar kādu Tu visu uzņēmi. No mātes dabūju paziņojumu, ka Tu un daudzas citas preilenes nākot apjautāties pēc mana likteņa, un pat dažas reizes nākušas nest pusdienas: no Rūdolfa dabūju zināt ka Tu, Jūlis, Edis un Lulle gājušas garām cietumam. Klaus! Es nejēdzīgi ilgojos kaut caur restēm sasveicināties ar mīļiem pazīstamiem, tāpēc esi tik laipna ar kādām pazīstamām svētdien nest pusdienu. Mani Tu rezēsi pie tās mājas loga, kura ir pa kreiso roku no tā gaņģa, kurš ieved mana cietuma mājā. Esi tik laba un ziedo priekš manis tās dažas stundas un atnāc, jo no ilgām vai traks palieku, nesatikdamies ne ar vienu pazīstamu, kur agrāk pie tā biju pieradis. Tik lūdzu neiztrūksties, ieraudzīdama mani, jo esmu ļoti briesmīgā izskatā: nestāsti arī mātei, nedz tēvam, nedz kazīnei manai, jo tad māte paliks slima. Neatgriezies arī – apziņā no manis, bet iedomājies ar veco jautrību agrāk priecīgi un iekšķīgi biedri, jo tiešām darīju vispārībai, labklājībai daudz un nav mana vaina, kad mani moca iekšķīgi un izķēmo manu ārējo izskatu. Bet, lai paliek gaušanās un vaidēšana: esmu pieradis pie mokām, bet neko neizdodu. Vari paziņot biedriem, ka, lai dzīvo bez rūpēm, neviena nezin, jo nekā neizsit ar moku kambari. Daudz ko būtu stāstīt par mokām un arestantu dzīvi, bet lai paliek – neatliek ne laika, ne papīra – vēlāk varbūt izsūtīšu manu sacerētu rakstu par piedzīvojumiem.

   Tagad rakstīšu par manu lietu stāvokli. Lieta sekoša: tiku arestēts sekošā kārtā – guļu, bet miegs negrib veikties, sapņoju, te uzreiz pie durvīm nežēlīgi dauza ar stieni, atmostos, dzirdu aiz durvīm policeju: domāju izbēgt, uzraunu drēbes un pieskrienu un atveru logu: tiklīdz izbāžu rumpi te norīb zaldātu lāsti un draudi: atmostos kā no miega un atlecu atpakaļ; pieeju pie durvīm un atveru; tūliņ istabā lādēdamies ieskrien policeja ar zaldātiem; redzēdami, ka jau apgērbies un logs vaļā – sāk lādēties pa starpām sizdami. Sukin sin, latišskaja hoļera, predateļ uļetet hotel, postoi, šutiš, po žope nagaikami, da vot etim, prikladom: pa tām starpām kratīja dzīvokli, kurā atrada dažādus krievu žurnālus un dažas brošūras – illegalas: pēc tam veda uz učastoku, kurā izpildīja doto solījumu, nejēdzīgi divas naktis spīdzinādami. Tad atrados no rīta centrālē. Te man izlasīja apvainojumu. Apvainojumi smagi: tieku apvainots par agitatoru un slepkavu uz 126 p. II d.: par ko draud ar Kostromas jeb Jaroslavlas virvi braukt uz viņpasauli: laikam vairs neredzēšos ar mīļiem pazīstamiem, jo satikšanos arī nedod. Tikai tagad īsti sajūtu, ko nozīmē būt svabadam un sajust biedri, ar ko var pēc srdsapziņas izkratīt bēdas un dalīties priekos. Agrāk es, kaut ar cienīju drauga būšanu, tādu neapzinājos to udovoļstvii, ko dod svabadība un draugu pulciņš. Bet nekas, kaut ar viss čīkstu, es tomēŗ nenoskumstu par pagājību, nedz par nākotni, jo apzinos, ka mana piemiņa draugu starpā nezudīs. Bet nu, lai diezgan, nākošo reizi vairāk.

   Bez tam aizej pie vecākiem un saki, lai viņi uzraksta to māju iedzīvotājus, kuri runās man par labu, un lai mēģina iesūtīt vēstuli, bet, lai nekā cita daudz neraksta, jo gadījumā, ja atrod vēstuli, lai neiekrīt. Manu vēstuli nerādi nevienam un vecākiem ari par manu arestu neatgādini, lai nemodinātu sāpīgas atmiņas. Nestāsti ari par manām mokām, lai māte nedabūtu aiz žēlabām krampjus.

Sveika, ardievu! Skūpstu ar sirsnīgiem skūpstiem, jo dzīvi laikam neredzēsimies.

Rīgā, 23. febr. To raksta Tavs Jūlis.

Marseljeza

MARSEĻJĒZA

   Sveika, Anniņ!

   Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus un novēlu laimes Tavā dzīves gaitā. Saņēmu Tavu vēstuli, par kuru ļoti priecājos. Sajūtu patīkamu pārmaiņu manās sāpēs un bēdās, apzinoties, ka topu no Tevis mīlēts, (vismaz neaizmirsts bēdās). Agrāk, kad dzīvoju, nesajutu to, jo biju aizrāvies priekos, bet tik tagad, kad gulu uz sāpēm un vātīm pārņemtām cisām un , kad bezmiega naktīs pārdomāju pārdzīvoto, tad tikai sajūtu, cik laimīgi ir apzināties, kad briesmīgi kritušo vēl kāds mīlē ar tīru nemākslotu mīlestību. Tu sveicini mani no Mirdzas, paldies, bet tas mani daudz neaizgrābj, jo apzinos, ka tādu nožēlotāju ir man ik 10 uz katra pirksta. Ja arī es izrādīju kādu simpātiju, tad tikai tamdēļ, ka gribēju izklaidēties, jo cik nemēģināju Tevi iegūt, viss velti. Tu atbildēji ar jokiem, kas man griezās krūtīs kā nazis un skumdināja, tā ka vienatnē dažu labu reizi biju par visu dzīvi izmisumā un raustīju matus, kaut gan uz ārieni neizrādīju, bet turēju vīra dūšu un mēģināju caur ārprātīgiem jokiem iekšķīgi aizmirsties. Bet nu tagad zinu, ka topu mīlēts un esmu laimīgs, kaut gan nevaru to izbaudīt patiesībā, caur ko sirds plīst vai pušu un pārvar citas mokas un ilgas. Tu raksti, ka varen raudot un esot pārvērtusies. Ļoti priecājos, ka Tu tiešām jūti man līdz, bet neieteicu Tev tā bēdāties, ka pārvērties, jo tas ne Tev, ne man labu neatnesīs, jo Tev vēl visa dzīve priekšā; ar laiku aizmirsīsies nelaimīgais, tālu no Dzimtenes smokstošais (jeb sliktākā gadījumā kauli balināsies Ust-Mvinskā (?)) biedris, Tu atkal mīlēsi un iegūsi savu brašu brīvības cīnītāju “pripevajuči”, bet, ja bēdāsies, saslimsi un būs liekas bēdas vecākiem un brāļiem. Novēlu laimīgu kopdzīvi ar citu un vecākiem palīgu vecumā.

   Mans liktens ir izšķirts, cik dabūju no mana cietuma kancelērista zināt, tad morte man vislabākajā gadījumā, ja nekā nepierāda, draud izsūtīšana uz Arhangeļsku, bet sliktākā gadījumā… k čortu maķeri… Tikai viena man vēl ir vēlēšanās, kad pirms aizsūtīšanas un izsūtījuma brīdī salasītu visus pazīstamus uz pavadīšanu, jo, kā dabūju zināt, ka trīs dienas pirms aizsūtīšanas laižot visiem atvadīties un uz vokzāli pavadīt: atnāc tad nepieciešami, lai varētu remdēt savas ciešanas un apmierināties, Tevi pirmo un pēdējo reizi skūpstījis, jo tā apziņa, ka esmu godīgi atvadījies, dos man spēkus pārciest svešumā ilgas pēc mīlas, Dzimtenes un brīvestības. Ah ti moja Rosija(?), moja Rosija, zolotaja ti moja… Tieku gandrīz katru dienu ķircināts caur šausmīgiem karceriem, ņēģiem sausiem (nagaikām) un mērdēšanu ar sālītu gaļu. Turos vīrišķīgi un ņi slova, ņi zvuka, kā viņi paši izsakās. Vari pasacīt visiem pazīstamiem, ka, lai dzīvo netraucēti, kaut ar bubām(?) kādas nebūt baumas izplatītas. Tad Tu saki, ka mani nenotiesāšot, jo esot nevainīgs. Nieki, nemēģini laist miglu acīs un velti mierināties, jo kad briesmas nāks piepeši – negaidīti, tad būs vēl sāpīgāki. Tu domā, ka man nekā neuzkraun, ja pēc vecāku izteikumiem ja viņi neko nezin un nesaki arī Tu, jo tas būtu viņu nāve, jo galu galā varbūt tiek sods caur manifestu mīkstināts (uz ko gan man maz cerības, jo valdība ņe prostit takomu bojevomu družiņņiku i načaļņiku sociaļistov dļinnovolosih, kā mani palači mani godina). Tu raksti, ka pārmetot par bezdarbību priekš manis, nav tiesa, to nemaz nedomāju, jo man taču nebija tiesības prasīt no Tevis uzupurēšanos, jo nezināju Tavas jūtas, bet kur tagad zinu visu, esmu apmierināts, jo zinu, ka dariet visu, kas speak stāv. Kad aizej pie manas mātes, tad neko nerunā par vēstuli, jo tad viņa izmanīs, ka ar mani nav labi, jo slēpu savu stāvokli. Netaisi arī bēdīgu ģīmi un nerunā par bēdīgām lietām. Tad ļoti pateicos par Tavām pūlēm par advokātu, bet tās ir veltīgas pūles, jo kamēr nav nācis zem tiesas, tikmēr advokāts nekā nevar līdzēt, pasaki tikai, kurš tas ir, lai varētu vēlāk izvēlēt par aizstāvi. Tad pastāsti, ko Tu tur darīji pie Edi un kā iet Valtenbergam, kāda spulgacīte viņam patīk un kā Tu dzīvo? Vai priecājies un kā dzīvo Edis, vai ir ierīkojis komūnu? Atsūti arī Mirdzas rakstus, jo vairāk rakstu, ko lasīt, jo laiks īsāks, lasu un nopūšos par… bijušajiem laikiem, kur dzīvoju tik bezbēdīgi. To vēstuļu nesēju nepazīstu, jo viņš no manīm nedabon, bet no cita arestanta. Domāju, ka var uzticēties. Pie manis neviena nelaiž no citas kameras, tikai tas labums, ka pie manis ieved vēl trīsus, citādi tur kā zvēru, uz promēju ved sargs ar “pagali”! Tikai neaizmirsties, mazākais, kamēr esmu Rīgā, un raksti vienmēr par apmierināšanu un neieskaties citā – Ernestā vai pastniekā.

   Tagad pastāstīšu par ikdienišķo dzīvi. Dienu pavadu neomulīgi – ir sirds, ir miesas. No rīta atnes “kipjatok”, saka tēja, lai gan tēju nedod: zināms es neņemu, jo no mājām atliekas kas nebūt uz brokasti; pēc tam sākam dziedāt un izmēģināt runāt, te nadzirateļ klāt un bļauj, lai apmierinoties, citādi – karcer. Mēs negriežam nekādas vērības, bet darām tālāk. Norīb smagi soļi, nodimd atslēga, durvis nočīkst un lādēdamies ienāk zaldāti, aizved uz karceri (par karceri runāšu vēlāk). Pusdienas paēdam: nomazgājam traukus un izslaukām izstabu: pēc tam mēģinam jokot, rādīt teātri Šara fon Dinakant, lai gan neviens patiesībā to prieku un smieklus nesajūt, jo krūtīs vārās sāpes un bezspēcīgas dusmas. Tā pienāk “užin”, kuru dod 5 vakarā. Dod kāpostus, kuri jau no tālienes smird pēc pernicas tauku vietā un paši kāposti sapuvuši, neņemam pretī. Pēc iekošanas sākas atkal elles troksnis, jo nu tagad nadzirateļa nav ko baidīties, jo netiek iekšā. Pēc pieciem noņem atslēgas, uzraugs skrien un lādēdamies zobus griež bezspēcīgās dusmās. Tagad par karceri. Tas ir neliels caurums, kurā ne stāvēt, ne gulēt, 3 soļu garumā un 2,5 platumā, smirdošs, ilgi netīrīts, bez logiem un dubultdurvīm. Pa dienu uzturai dod drusku maizes un krūzi ūdens, no sava uztura nelaiž ienest. Uz atejas vietu laiž vienu reizi dienā, ja iegribas – sri v ugolesmu jau dažas reizes iekš peles cauruma, jo auksts, ka zobi klab. Atraksti tos interesantos piedzīvojumus, esmu ziņkārīgs zināt. Dzīvo vesela, nebēdājies un nepārvērties, jo tas neko nelīdz ne man, ne Tev. Rakstu Tev manu vismīļāko dziesmu, kura zīmē manu likteni un kuru dziedam neapnikuši un ar sajūsmu. Sveika. Sveicini visas meitas un puišus, visus pie vārda neskaitīt, Tu labāki atcerēsies.

   Ar sirsnīgu skūpstu Tavs Runga.

DZIEDĀTĀJS UN AKTIERIS RŪDOLFS BĒRZIŅŠ (1881-1949)

Sveika Lepnis jaunkundze!

   Sūtu daudz sveicinājumus un vēlu laimi Jūsu pasākumos! Kā iet, kā sviežas, kā griežas? Ko dzird par biedriem? Vai visi veseli, it īpaši Edis un Jūlis? Kā iet pa Apollo un ko runā par mani? Vai satiecies ar Podnieku un Mucenieci un vai viņi gatavi mani pieņemt nākošo oktobri savā grupā un vai viņi vispār mani grib pieņemt. Biju uz “doprosu”. Apvainojumi smagi un lieta sarežģīta: sacīja, ka sarežģītuma un liecinieku daudzuma dēļ lietu domājot izbeigt ne agrāki kā uz augustu – septembri. Lai gan es neticu tam. Apvaino par “bojevuju družinu”, par rīkošanos uz laukiem, skola, par laupīšanu, kurā mani ievilka kāds arestētais. Viņš atzinies, ka kopā ar kādu Ķelli izlaupījuši monopoli: pie citiem apvainojumiem arī jau izklaušināti daži liecinieki, kuri visi izteikušies man par sliktu, kaut gan daudzus no viņiem nepazīstu: vispār ne visai “špetni”

   Man iet pa vecam… Tagad aprunāšos par straujo pārmaiņu, kas notikusi, attiecoties uz mani. Pēdējā vēstulē izlūdzu visu-visādi, kā arī vēstuli, bet par nožēlošanu neesmu no Jums nekā saņēmis. Nesaprotu, kas varēja Jūsu tīro… “tik drīzi izklaidēt, domāju, mazākais vajadzēja man atbildēt un sacīt: “končeno s vami”, es būtu mēģinājis izklaidēties. Bet nu reiz jau man nelaime seko uz pēdām, tomēr saņemšu dūšu un pacietīšu… Tad vēl pēdējais lūgums no manas puses, atsūtiet Jums uz mana vārda adresētās vēstules, lai lasot varētu mazākais necik izklaidēties, jo tiešām cilvēks še var traks palikt no ilgām pēc mīļiem pazīstamiem, jo es caurām dienām domāju un domāju, bet tikai nekā nesadomāju, galva vien sāpēt sāk. Izpildiet manu lūgumu un aizejiet pie kādas man pazīstamas meitas un lai mazākais kāda no viņām raksta rindiņas kādas, jo, nudien sirds plīst vai pušu un asaras spiežas acīs, iedomājoties, ka tilīdz tu bēdās, tā visi tevi atstāj un tu kā nederīgs “klams” sēdi cietuma istabas kaktā un ar asarām samērcētu kumosu ēd, jo cits nekas negribas, galvā doma par vientulību. Nāk brīži, tik grūti ir pasaulē. Neviena, kas līdzi tev cieš. Neviena, kur galvu pielikt tev un izteikt, kas sāp tev un spiež…

   Tad vēl vienu pēdējo lūgumu: atsūtat man Mirdzas vēstules vienā koverī salikt ar citu sūtījumu: tad piedošanu, ka apgrūtināju un ka tik neapdomīgi izkratīju visas savas jūtas: uz priekšu neapgrūtināšu ar “bikts” stāstīšanu… Sveika, dzīvojiet vesela, ko domāju tas piepildījās, kas tālāk nost, ko neredz, tas tālāk arī no sirds, vēlēju laimes pretiniekam, kaut gan uz viņu nesirdos, jo viņš nav vainīgs, bet mans liktens-nelaime…

Sveika, ardievu! Ar laimes vēlējumiem Kelles Jūlis Rīgā, 13. martā 1906. g.

AVĪŽU CĪŅU KARIKATŪRA

Sveika!

   Sūtu daudz sveicinājumu un labas dienas. Esmu pārvests no Centrāles un Maskavas učastku uz Dinaburgas ielas netāļ no Maskavas ielas. Vēstules uz Centrāli vairs nesūti, bet, ja gribi satikties, tad atnāc ar pazīstamiem ceturtdien uz šejieni no 12-1, jo tad man ir satikšanās. Paprasi vārdu un tad ielaidīs. No spiegiem nav ko baidīties, jo neviens neuzrauga. Mēs te esam vairāki. Šoreiz diezgan, mutes vārdiem vairāk.

Sveika! Jūlis 15. martā, 1906. g.

KĀDAS VĒSTULES ORIĢINĀLA FRAGMENTS