Gunāra Astras biogrāfija

Gunārs Astra un viņa personības ieguldījums Latvijas valsts atjaunošanā nav adekvāti novērtēti Latvijas publiskajā telpā. Viņa ieguldījums ir simbols tam, ka nav taisnība tam, ka  ‘visi latvieši ir bijuši iztapoņas un saliektu muguru’ okupācijas apstākļos. Bija arī stalti vīri ar ļoti stipru un taisnu mugurkaulu. Kad viņa personības starojums, gan jo īpaši viņa ‘Pēdējais vārds’ var palīdzēt tik daudziem no mums atgūt ticību saviem spēkiem un savai tautai.

Gunārs Astra (dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā, miris 1988. gada 6. aprīlī Ļeņingradā) bija latviešu brīvības cīnītājs un ievērojams padomju laika disidents. 1961. gada februārī Gunārs Astra tika arestēts. Sākotnēji viņu apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā, jo 1958. gadā G. Astra bija iepazinies un pēc tam vairākkārt saticies ar diviem ASV vēstniecības darbiniekiem, kā arī sarakstījies ar ASV dzīvojošo latvieti Gaidu Priedīti. Lietu izmeklēja Voldemārs Fridrihs Gothards, bet lietu iztiesāja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls, kas viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Sodu Astra izcieta dažādās Mordovijas APSR un Permas apgabala “labošanas darbu nometnēs”. Ieslodzījuma laikā Astra nodarbojās ar pašizglītošanos, iepazinās ar citiem latviešu un citu tautību politieslodzītajiem (Vitoldu Baikovu, Viktoru Kalniņu, Gunāru Rodi, Juri Ziemeli, Martu Niklusu, Bali Gajausku u.c.). Pēc soda izciešanas Gunārs Astra atgriezās Latvijā. 1983. gadā Gunāru Astru arestēja otrreiz un gada beigās tiesāja par “pretpadomju” literatūras (Džodža Orvela1984“, Anšlava Eglīša “Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa“Latviešu tautas piedzīvojumi”, Agņa Baloža “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā” u.c.) glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Tiesa G. Astram piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa smaga režīma kolonijā, piecus gadus nometinājumā, kā arī atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu. 1988. gada janvārī PSRS varas institūcijas Gunāru Astru amnestēja un 1. februārī viņš tika atbrīvots no apcietinājuma. Tā paša gada marta sākumā, pa ceļam uz Krieviju, G. Astra Ļeņingradā pēkšņi saslima. Sākumā ārsti teica, ka viņam ir gripa un G. Astra tika ievietots Ļeņingradas Infekciju slimnīcā. 9. martā ārsti paziņoja, ka viņam ir sākusies sepse – organisma vispārēja smaga saindēšanās, bet 19. martā G. Astru pārvietoja uz Ļeņingradas kara hospitāli. Tajā ārsti 23. martā paziņoja, ka G. Astram ir sirds vārstuļa ieksaisums un nepieciešama operācija. Operācija notika 25. martā, taču Gunāra Astras stāvoklis neuzlabojās un 6. aprīlī viņš šajā Ļeņingradas kara hospitālī mira. Pēc nāves G. Astras iekšējie orgāni tika izņemti, neatkarīga pēcnāves ārstu ekspertīze netika pieļauta, tādēļ radās aizdomas, ka Gunāru Astru ir noindējuši Valsts Drošības Komitejas darbinieki.

19. aprīlī Gunāru Astru apglabāja Rīgā, II Meža kapos. Pavadītāji kapu aizbēra rokām…