Ierasties sapņos

Patlaban cīnos ar savām raibajām atmiņām grāmatu veidā. Jau sen esmu sācis rakstīt, lai atbildētu uz jautājumu: kādi īsti ir tie polāreskimosi? Vēl nezinu. Es tikai pazīstu cilvēcīgus cilvēkus. Un tādēļ vienmēr satiekoties, es visus cilvēkus vērtēju kā indivīdus un ne tikai kā piederīgus zināmai grupai, nācijai, un noteikti ne rasei. Tajā pašā laikā apzinos, ka daba, kultūra un vēsture veido tautām kopīgas izturēšanās pazīmes un vērtības.

Mana izjūta par tautiešiem veidojās bēgļu gaitās no 1945. gada aprīļa rietumos, Baltijas jūras pretējā krastā, Dānijā. Septiņus gadus nometnēs un vēlāk, kad gandrīz visi bija emigrējuši uz tāliem kontinentiem, mazajā latviešu pulciņā dāņu sabiedrībā. Un caur mātes dziesmām manos sapņos, manā fantazijā par Dzimteni. Toreiz mani elki bija jūrnieki, daži akadēmiķi un mākslinieki, bet galvenokārt jau vilņu jātnieki. Vīri, kas iziet pasaulē ar taisnu muguru, satiek citus ar atvērtu prātu un acīm, respektē citu tautu paražas, vīri uz kuru vārdu tu – un tas biju es kā mazs puišelis – vari paļauties. Čakli, izpalīdzīgi, uzņēmīgi, dzīvespriecīgi – tās dziesmas, tās dziesmas – un ar zināmu, bet ne parspīlētu interesi par kultūru.

Tad daudzus gadus desmitus klejoju pa ledus zemēm, pa Arktiku, kamēr nobrieda vēlme apciemot dzimto zemi. Vai tikai vienu reizi? Tas notika 1985. gadā. Lai arī tad vēl valdīja paranoīds, tomēr izjutu, ka latviešu valoda un latvieša dvēsele ir sīksta un spraucās ārā no zemsniega. Tad nāca 1988. un neaizmirstošais 1990. gads ar savu Dziesmu svētku eiforiju. Mani bērnības sapņi šajos gados piepildījās – latvieši taču bija tādi kā manas bērnības jūrnieki. Solidāri, bravūrīgi, brīvības kārīgi. Biju atgriezies mājās pie savējiem.

No tā laika bieži apmeklēju Latviju, izjutu pārmaiņas kā lēcienus ar gadu starpību. Pa plaši atvērtajām durvīm ieplūda kustības un uzskati, kurus nevar tik ātri kritiski izvērtēt pirms to pieņemšanas. Jāatzīst, ka pus simts gadi ar padomisko domāšanu un izturēšanos, atstāj iespaidu. To nevar mainīt kā kreklus no vienas dienas uz otru.

Tagad liekās, ka materālisms ir pārņēmis visas dzīves izpausmes, skaitļi dominē. Īpašuma kvadrātmetri, mašīnas zirgspēki, televizora collas un visvairāk jau nauda, – daudz dolāru, vairāk eiro. Un tad vēl runā,  ka mēs esot maza tauta, ar mazu valodu. Mulķības! Jā, mēs pēc skaita neesam daudz, bet valoda ir tikpat kupla kā lielvalstīs un kultūra savdabīga. Līdzīgas runas rada mazvērtību tieši tāpat, kā to padomju laikā mēģināja iepotēt baltijas tautām.

Lai mūsu radošās dvēseles ieņem bākas un staro ar saviem īpatnējiem stariem, tad tauta arī atradīs drošu ceļu caur sēkļiem un vētras viļniem.