Kā es paliku par latvieti

Esmu dzimis Latvijā. 1944. gadā piecpadsmit gadu vecumā, kad sarkanā armija bija jau iebrukusi Latvijā, izbēgu uz Vāciju, un pēc kaŗa dīpīšu nometnē Eslingenā gāju Eslingenas latviešu ģimnāzijā, kur mūs audzināja ļoti latviskā garā. Bet tas vien cilvēku nepadara par latvieti. Pēc ģimnāzijas beigšanas pārcēlos uz ASV un gadu vēlāk sāku iet koledžā, ļoti intelektuālā vidē amerikāņu sabiedrībā, tālu prom no Latvijas un latviešiem bez jebkādām cerībām, ka varēšu kādreiz Latvijā atgriezties. Saskāros ar idejām, kam bija plašāka nozīme, iepazinos ar šīs zemes cilvēkiem, un bija  jādomā, kā izveidot dzīvi un karjeru Amerikā. Es biju atbraucis uz Ameriku ar savu izvēli un apzinājos, ka te pavadīšu savu mūžu. Latvija bija aiz Dzelzs aizkara bez kādām iespējām sazināties; bija sajūta, ka tā neeksistēja. Latvietība nebija vajadzīga un reizēm tā likās kā nevajadzīgs apgrūtinājums. Kā šādā vidē es paturēju un tālāk izveidoju iedzimto latvietību?

Grūti dot kodolīgu atbildi. Viena no pirmajām apziņām man bija pienākuma sajūta izskaidrot netaisnību, kas ir nodarīta latviešu tautai, un kas ir iemesls, kādēļ es esmu prom no savas zemes, iemests svešajā amerikāņu vidē. Padomju Savienība bija ASV sabiedrotais kaŗā pret Vāciju, un 50-to gadu sākumā daudzi amerikāņi neko nezināja par komunisma patieso būtību. Bija sajūta, ka mans uzdevums ir izskaidrot, kas īsti ir PSRS komunisms un ko tas ļaunu izdarījis Latvijai un latviešu tautai. Es biju izglābies, bet latviešu tauta bija apspiesta un nolemta iznīcībai. Es biju viens no retajiem, kam bija iespēja atklāt pasaulei šo netaisnību, un mans pienākums bija šo iespēju izmantot.

Kaut arī Amerika un amerikāņi mani pieņēma un deva tiesības un iespēju kļūt par daļu no šīs sabiedrības, apzinājos, ka valodas un izcelsmes dēļ tomēr nekad nevarēšu būt tāds kā Amerikā dzimis pilsonis; agrāk vai vēlāk cilvēki jautā, no kurienes nāk mans valodas akcents. Tā nav negatīva reakcija – sabiedrība mani pieņemtu kā amerikāni, daudzu sabiedrībā cienījamu cilvēku akcents norāda uz viņu neamerikānisko izcelsmi. Bet tajā pašā laikā, cilvēki pēc iepazīšanās savā prātā saistīja manus amerikānisma trūkumus ar manu latvisko izcelsmi un saredzēja mani kā amerikāni no Latvijas. Līdz ar to nāca lepnums uz manu savdabīgumu un manu izcelsmi; lepnums uz latviešu tautas seno vēsturi un to, kas Latvija ir un ko tā savā brīvības laikā bija sasniegusi.

Pa daļai tā bija cieņa pret manu tēvu Arturu Padegu. Viņš savā laikā bija strēlnieku virsnieks, vēlāk saņēma Lāčplēša ordeni brīvības cīņās, bet kopš kaŗa beigām 50-to gadu sākumā par viņu neko nezināju. Bija jādomā par mūsu pēdējo reizi kopā Zasulauka stacijā, kad viņš ar savu vienību devās uz Kurzemi un mēs ar mammu un brāli uz Vāciju. Kaŗavīri sēdēja preču vagonu durvīs, mēs ar tēvu klusēdami staigājām pa peronu, un es biju lepns, kad pretī nākošie kaŗavīri sveicināja viņu kā virsnieku. Viņš bija vācu SS formā, bet cīnījās par Latviju, un es nebiju īsti drošs, vai man ir pareizi bēgt no Latvijas prom. Tēvs latvietību un patriotismu nekad vārdos neuzsvēra, bet es zināju viņa pārliecību, un tā bija daudz svarīgāka par vārdiem.

Kaut arī pirmajos gados Amerikā, koledžā ejot, es ar prātu pieļāvu iespēju, ka varētu apprecēt amerikāņu meiteni un iekļauties amerikāņu sabiedrībā, mana dabīgā tendence vienmēr bija atrast latviešu sabiedrību. Latvieši bija “pašu cilvēki”. Tā tas bija bijis vienmēr pēc izbraukšanas no Latvijas. Sākumā dzīvojām Heidenheimā Vācijas dienvidos, un pirms kaŗa beigām nezinājām tur tikpat kā nevienu citu tautieti. Bet, kad reiz uz  ielas starp svešiem cilvēkiem sadzirdējām latviešu valodu, bija sajūta, ka jāiet klāt un jāaprunājas kā ar seniem draugiem; tie taču ir pašu cilvēki šeit svešā zemē. Pēc kaŗa izrādījās, ka apkārtnē ir kādi 50, ja ne vairāk, latviešu, un tie bieži sanāca kopā. Pirmajā reizē tūlīt pēc kaŗa beigām, kad dievkalpojumā mācītājs Lūsis runāja par kviešu druvām tālajā nesasniedzamajā dzimtenē, nevienam nebija sausas acis. Mēs bijām izmesti svešā zemē, bet mūsu saknes bija Latvijā, un latvietība mūs turēja kopā.

Tāpat bija pēc iebraukšanas Ņujorkā. Kaut arī mēs šeit ieradāmies pēc pašu izvēles un rēķinājāmies, ka te būs mūsu mājas un dzīves vieta, vienmēr bija vēlēšanās atrast un būt kopā ar citiem latviešiem. Nebija nekādu cerību atgriezties Latvijā, bet mums latviešiem bija kopēja pagātne un līdzīgas vajadzības, un tas mūs turēja kopā. Citus mēs nepazinām – mēs viņus īsti nesapratām un tādēļ arī neuzticējāmies. Un šķita, ka viņi nesaprot mūs.

Tūlīt pēc iebraukšanas Amerikā 1949. gada oktobrī sameklējām citus latviešu jauniešus un nodibinājām neoficiālu Ņujorkas latviešu jauniešu pulciņu. Izveidojās arī tautas deju grupa agrākās Eslingenas skolotājas Valerijas Priedītes vadībā, un pirms došanās uz koledžu es ņēmu dalību Ņujorkas Latviešu korī, kuŗu tajā laikā diriģēja Metropolitēna operas soliste Elza Žebranska un vēlāk Bruno Skulte. Arī darba iespējas vasarās celtniecībā radās sakarā ar latviešu uzņēmējiem, kas latviešus uzskatīja par pašu cilvēkiem un tiem vairāk uzticējās. Tas viss mūsu latvisko apziņu pastiprināja un radīja lepnumu uz to.

Tautu reprezentācija koledžā Dutchess Community Coliege Pokipsijā (ASV) pie latviešu stenda 1970. gadu sākumā. No kreisās: Silvija Grendze-Padega, Anita Bataraga-Padega, Laura Zamura-Padega un fotogrāfs Augusts Upītis. Foto – Andris Padegs

Tautu reprezentācija koledžā Dutchess Community Coliege Pokipsijā (ASV) pie latviešu stenda 1970. gadu sākumā. No kreisās: Silvija Grendze-Padega, Anita Bataraga-Padega, Laura Zamura-Padega un fotogrāfs Augusts Upītis. Foto – Andris Padegs

Tautas dejas dejojot, iepazinos un pēc koledžas beigšanas apprecējos ar Māru Bērziņu. Tas, dabīgi, bija viens no galvenajiem soļiem manas latvietības uzturēšanā. Nav tā, ka nevar būt pārliecināts un sabiedrībā aktīvs latvietis, cittautieti apprecot, bet ar Māru mums nebija nekādu šaubu par ģimenes valodu un bērnu audzināšanu. Bērnu auklējot ir brīži, kad gribas būt sevišķi tuvam ar mazo cilvēciņu, un tādas jūtas vissirsnīgāk var izteikt tikai savā valodā. Tāpat ir ar šūpļa dziesmām – tās nāk ar īstu pārliecību un siltumu tikai tad, ja tu pats esi ar tām uzaudzis. Latviešu valoda, dabīgi, bija pirmā, ko bērni iemācījās.

Amerikāņu vides attiecības uz mūsu latviskumu tajā laikā dalījās. Bija cilvēki, kas to atzina un uzslavēja, bet bija arī tādi, kas to neatzina. Viena no pēdējām bija mūsu vecākās meitas Anitas skolotāja pamatskolā. Bet bērniem ar mācībām gāja labi, kaut arī angļu valodu viņi iemācījās kā otro. Viņi paši bija lepni uz savu latviskumu. Mēs uzskatījām, ka, ar citiem kopā esot, nav pieklājīgi runāt viņiem nesaprotamā valodā, bet bērniem nebija tāda aizsprieduma. Nāk prātā gadījums, kad kaimiņu puisis, lielāks un nedaudz vecāks par Anitu, lielījās ar visu ko viņš var un ko Anita nevar. Beidzot Anita, kuŗai toreiz bija kādi astoņi vai deviņi gadi, lepni uzprasīja puisim – bet vai tu māki runāt latviski? Ar to lielīšanās beidzās.

Latviskās identitātes paturēšana ģimenē ir apzināta izšķiršanās, un tā prasa piepūli un līdzekļus – vadājot bērnus uz latviešu skolām un latviešu aktivitātēm esam nobraukuši pāri par 20 000 km gadā. Bet ar latviešu skolām vien nepietiek. Lai lielajā Amerikas asimilācijas katlā bērniem būtu lepnums uz latvietību, viņos nedrīkst ieaugt sajūta, ka latviskums ir nevajadzīgs un nenovēršams imigranta mantojums, no kā pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā. Bērniem jārada pārliecība, ka latviskums ir kaut kas tāds, uz ko vari būt lepns. Šī sajūta ir jāieaudzina ģimenes vidē. Liekas, ka tas mums ir izdevies – meita Sandra ar ģimeni pārcēlās uz Latviju, meita Anita tagad ir Amerikas Latviešu Apvienības priekšsēde, un visi seši mazbērni – Nikolajs, Līna, Matīss, Haris, Lidija un Marlēna, arī savā starpā runā latviski, ieskaitot dēla Ginta dēlu, kam nav bijusi iespēja apmeklēt latviešu skolu.

Man bija labs darbs, IBM firmā plānojot jaunas datoru sistēmas. Bet pamazām radās sajūta, ka ar to vien nepietiek, jādara arī kaut kas, kas ir tiešām tuvs sirdij, palīdz cilvēkiem, uzlabo sabiedrību. Viegli kritizēt, ja kāds sabiedrībā dara kaut ko nepareizi vai neviens neuzņemas risināt visiem kopēju problēmu. Bet kā pienākums ir to darīt? Vai tas nav arī tavs?

Manas sabiedriskās intereses, protams, virzījās uz darbošanos latviešu vidē. Viens no pirmajiem pasākumiem bija Latvijas 50 gadu dibināšanas atceres sarīkojums, ko kopā ar citiem tautiešiem rīkoju amerikāņu sabiedrībai vietējā koledžā Pokipsijā. Tad dibinājām biedrību, lai apzinātu vietējos tautiešus un gādātu par viņu sabiedrisko dzīvi. Pamazām latviskā darbība iesaistīja latviešu centrālās un profesionālās organizācijas – ņēmu dalību Amerikas Latviešu apvienības kongresos, rīkoju latviešu inženieru kongresus, savu laiku vadīju Latviešu Fondu. Stāstījām amerikāņu sabiedrībai par komunismu un Latvijas likteni – piedalījos demonstrācijās, rakstīju avīzēm un politiķiem, 18. novembrī gadskārtēji runāju radio programmā par Latviju.

Pamazām amerikāņu sabiedrība sāka izprast komunisma īsto seju, un tā vairs nebija no jauna jāskaidro, bet tikai jāatgādina. Bet vienmēr presē parādījās raksti, bieži komunistu inscenēti, kas apmelnoja Latviju. Šādi apmelnojumi likās kā personīgs apvainojums, un pienākuma sajūta par nepieciešamību tos atspēkot kļuva gandrīz par apsēstību.

Izveidojās arī sakari ar manu tēvu – pēc krišanas gūstā Kurzemē un pēc lēģerī pavadītiem gadiem, viņš atkal bija Latvijā.  Pēc garām formalitātēm, kuŗās iesaistījām prezidentu Niksonu un Brežņevu, viņš 1965. gadā tika izlaists uz Ameriku. Latvija kļuva tuvāka un reālāka.

Andris un Māra Padegi savas kopdzīves 50 gadu jubilejā ar ģimeni ASV. Foto – no Andra Padega ģimenes arhīva.

Andris un Māra Padegi savas kopdzīves 50 gadu jubilejā ar ģimeni ASV. Foto – no Andra Padega ģimenes arhīva.

Mana lepnuma sajūta par latviskumu pamazām izveidojās par stipru vēlēšanos kaut ko darīt, lai palīdzētu latviešu tautai. Nebija nekādu cerību uz brīvību, bet katrs robs, ko varējām izlauzt Dzelzs aizkarā kultūras jomā, likās svarīgs. Šādi sakari bija vajadzīgi, lai neaizmirstu zemi, no kuŗas nākam, bet tie arī palīdzēja uzturēt cerības tautiešiem dzimtenē. Kad 1973. gadā ar LPSR Zinātņu akadēmijas ielūgumu biju Rīgā, ar lepnumu lekcijas lasīju latviski un ne angliski, kā lūdza rīkotāji. Kad 1987. gadā bija iespēja uzņemt Ave Sol kori Ņujorkā, bet neviena organizācija nebija gatava rīkot koncertu ar Padomju Latvijas kori, kopā ar Andreju Jansonu un Uldi Bluķi to darījām privāti un piepildījām ar latviešiem 900 personu lielo auditoriju Ņujorkas Linkolna centrā.

Atmodas laikā un pēc Latvijas brīvības atgūšanas iespējas palīdzēt Latvijai kļuva plašākas. Ņēmu dalību sakaru uzņemšanā ar Latvijas Atmodas laika aktīvistiem un vēlāk kopā ar ģimeni savācām un nosūtījām uz Latviju konteineri ar grāmatām un žurnāliem (ap 60,000), Latviešu kultūras biedrības TILTS ietvaros nosūtījām Imanta Ziedoņa vadītajam Latvijas Kultūras fondam spiestuvi, un 80-to gadu beigās uzņēmos Pirmā vispasaules latviešu zinātņu kongresa rīkošanu no ārzemju puses, kas notika 1991. gadā Rīgā. Esmu ņēmis dalību dažādās organizācijās, vācot līdzekļus un vadot projektus Latvijas un latviešu atbalstam.

Šeit mēģināju aprakstīt, kā mana dzīve ir izveidojusies tāda, kur ir dominējuši latviskuma centieni. Es piedzimu Latvijā ar latviešu gēniem, bet tas mani padarīja tikai ģeogrāfiski un bioloģiski latvisku. Latvijā, latviskā vidē dzīvojot, dzīve parasti neizvirza pārbaudījumu, cik šis iedzimtais latviskums ir stiprs un īsts. Svešumā ir bezgala daudz spiedienu un kārdinājumu, kas vilina pamest dzimtās saknes. Latviskuma uzturēšana ir personīga izvēle. Paturēt latviskumu nozīmē apzināties savu latvisko izcelsmi, būt lepnam uz to un izjust pienākumu pret savu tautu un valsti. Tas nozīmē arī ģimenē uzturēt latvisko garu.