Kā no šīs pasaules

Interesanti, ka, cenšoties atbildēt uz jautājumu „Kas ir latvieši?”, teju uzreiz prātā nāk tieši latviešu pašironiskais humors un satīra. Sākot ar aizmirstajiem, pēc skata sen publicētajiem Balto Tēvu tekstiem par „viediem vīriem ar garām bārdām”, kam patīk koklēt un kam dzimst sērdienīši, beidzot ar mūsdienās arī ārzemnieku vidū pārsteidzošu popularitāti ieguvušajiem Latvian jokes jeb latviešu jokiem, kā galvenie temati ir latviešu mīlestība pret kartupeļiem un samierināšanās ar sūro dzīvi.

Saprotams, joki, lai arī tajos ir daļa patiesības, nav uztverami nopietni vai kā sabiedrības spogulis. Jācer, ka tie nerada ārzemniekiem pārlieku deformētu priekšstatu par mūsdienu latviešu tautu. Tača kādu iespaidu latvieši, jokus liekot pie malas, īsti ir radījuši par šo ziemeļniecisko zemi un tās iedzīvotājiem?

Stāsts jāsāk ar to, kā veidojās un laika gaitā mainījās mans personīgais redzējums uz latviešiem un to attiecībām ar citām tautām. Vēl atminos pelēcīgo noskaņu un tukšuma sajūtu pagājušā gada 18. novembrī, kad ierastās svētku atzīmēšanas un salūta vērošanas vietā sēdēju, aizvadīdams kārtējo vientulīgo svētdienas vakaru internātā Favoritenštrāsē 15, Vīnē. Atskatoties atpakaļ, secinu, ka, lai novērtētu citus latviešus pie pleciem un Latvijas zemi zem kājām, reizēm vajadzīgs tik daudz kā uz brīdi distancēties un pavadīt kaut pāris mēnešu kur citur. Sajūta, gaidot lidostā pie vārtiem ar der Standard rokā un pēkšņi saklausot arvien vairāk sarunu latviešu mēlē, ir grūti salīdzināma ar ko citu. Tā mudina tvert pēc tā, kas agrāk šķitis tik pašsaprotams un pierasts.

Uz brīdi atmetot sentimentālo un atskatoties uz pieredzi ar ārzemniekiem, atmiņā ataust sarunas ar visdažādākajām personībām no Eiropas, ASV un Āzijas zemēm, kas par latviešiem zināja maz vai praktiski neko. Pirmais, kas tiek pamanīts, nonākot saskarsmē ar latviešiem, parasti ir īpatnējā valoda un tās skanējums. Kāds puisis no Čehijas, kuru latviešu valoda patiesi uzjautrināja, centās atrast vārdu, kas visprecīzāk atspoguļotu šo skaņu. Rezultātā viņš nonāca pie jaunvārda „labdis”, kas, citējot, „latviski nozīmē visu un jebko”. Salīdzinājumi ir bijuši visdažādākie, taču lielākoties latviešu valodai tiek piedēvēta īpašība „kā no citas pasaules”.

Neesmu pārliecināts, ka es personīgi to spētu apgalvot par latviešu valodu vai īpaši par pašu tautu. Par spīti mūsu tautas unikālajai kultūrai un vēsturei, latviešu mentalitāte un īpatnības savā būtībā tik krasi neatšķiras no daudzām citām tautām raksturīgajām. Latvietis spēj adaptēties jaunai videi, citai kultūrai, labi sadzīvot ar dažādiem temperamentiem. Tomēr ir vērtības, kas latviešus vieno un padara par tik kopīgu un vienotu tautu līdz pat mūsdienām.

Vēsturiski mums ir bijis samezglots un neparasts liktenis, latviešus saliedējušas daudzās grūtības, kas kopīgiem spēkiem pārvarētas un cīņas, kas kopīgiem spēkiem izcīnītas. Tieši šos faktorus saredzu kā galvenos latviešu mentalitātes un raksturu formētājus. Pirms laika publiskajā telpā parādījās doma – diemžēl nespēšu atsaukties uz autoru – par to, ka katrs Latvijā dzīvojošs latvietis savā ziņā var lepoties ar zināmu izturību un rakstura spēku. Es šai domai piekrītu un vēlos pievienot, ka latvieši var lepoties arī ar sava veida unikālu pieredzi, krāšņām tradīcijām un spēju rast kopības sajūtu. Tieši šie aspekti rada manī lepnumu piederēt tik intriģējošai un savdabīgai nācijai.

Es nespēju paredzēt, kāds liktenis latviešus varētu sagaidīt tuvākajos 50 vai pat 10 gados. Taču izjūtu atbildības sajūtu un arī vēlmi būt noturīgam un stabilam latviešu tautas posmam, kā arī kaut vai par kripatu censties celt mūsu vārdu un padarīt nākotni gaišāku. Un ticu, ka, tiecoties uz šādiem mērķiem, latvieši būs un paliks spēcīgi, sīksti, izturīgi un nezaudēs mugurkaulu!