KAS IR LATVIETIS?

Kas ir latvietis-Janaitis

Atceros kaut kur lasītu apgalvojumu, ka latvietis vienmēr ir nodarbojies ar jautājumu – kas ir latvietis? Esmu aizmirsusi, kas to teicis, bet man šī doma šķiet interesanta. Kāds, kas to rakstīja, skaidroja: tas tāpēc, ka latvietis nevar atrast savu vietu pasaulē, tāpēc, ka nejūtas drošs par sevi. Es domāju, arī tāpēc, ka ne jau asiņu sastāvs izsaka latvietības būtību, jo pasaulē nav neviena tīrasiņu latvieša – mēs esam seno Latvijas teritorijā dzīvojušo cilšu pēcteči, un mūsu dzīslās plūst arī slāvu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, somugru un kādas visādas vēl asinis. Un vai ir kāda nācija mūsdienās, kas dzīvojusi tik izolēti no pārējās pasaules, ka ir vismaz relatīvi tīrasiņu savas tautas pārstāvji? Tādi varbūt mīt tuksnesī? Kalnos? Nomaļās salās okeāna vidū? Skarbos ziemeļos?

Ģenētiskais kods? Tas vēl pētīts tik maz, ka droši arī neko nevar apgalvot – vai latviešiem tas ir īpašs. Baltu gēns gan esot atrasts. Nesen zinātnieki nonākuši arī pie secinājuma, ka īpašs ģenētiskais kods ir baltajiem cilvēkiem vispār – viņu gaišā ādas krāsa izveidojusies tūkstošiem gadu ilgā dabiskajā izlasē līdz ar pārvietošanos uz ziemeļiem, tāpat kā spēja sagremot svaigu pienu, jo piens bija nozīmīgs D vitamīna avots ziemeļos tik nepietiekamās saules gaismas dēļ. Tātad – kas ir latvietis? Cik procentu seno baltu cilšu asiņu (sinonīms baltu gēnam) viņa dzīslās ir jābūt, lai kādu cilvēku varētu saukt par latvieti?

Neizbēgami jāsecina, ka jautājums „Kas ir latvietis?” ar cilvēka bioloģisko izcelsmi saistāms, bet ne absolutizējams.

Gunārs Janaitis ir viens no latviešu paveidiem – uzstājīgi vaicā un vaicā sev un citiem: kas ir latvietis? Es arī uzskatu sevi par latvieti, arī meklēju un meklēju, bet – neuzstājīgi gaidot, līdz atbilde atnāks.

Tātad es jau sāku runāt par latviešu tipiem, veidojot klasifikāciju pēc uzstājības un neuzstājības principa – Gunārs ir dienvidnieciskāka temperamenta, salīdzinot ar mani. Gunārs ir vīrietis – ar stingru gribas realizāciju darbībā. Gunārs ir mākslinieks. Bet ar jautājumu, kas ir latvietis, nodarbojamies abi – katrs savā veidā gan profesionāli, gan arī temperamenta ziņā. Tātad – abi latvieši, jo meklējam atbildi uz jautājumu, kas ir latvietis.

– Es nezinu, kas ir viena cilvēka latvietība, kas ir latvietis kā indivīds, es nevaru par to runāt, – sarunā ar Gunāru tiepjos, vainīga juzdamās par neuzrakstīto, kaut arī strikti nesolīto atbildi uz virsrakstā minēto jautājumu.

– Tad runā par kori! – Gunārs saka.

Šis ieteikums man patīk, bet rakstisks rezultāts joprojām netop.

Sevī noķeru domu – koris kompensē latvieša nerunīgumu, viensētnieka un klusētāja vientulību (kas ir viens no trafaretajiem uzskatiem par latvieti). Kolektīvi paustas emocijas ir neuzbāzīgākas par personiski izteiktajām – gan pozitīvās, gan negatīvās. Latvietis vispār mīl mākslas – arī varbūt kā iespēju paust savu pasaules redzējumu šķietami bezpersoniski. Lai to spētu, ir nepieciešams vērīgums, spēja atcerēties priekšstatus, sajūtas un izjūtas, un vajadzīgs iztēles spēks. Ko liecina statistika par radošo profesiju izcilu pārstāvju īpatsvaru – vai latviešiem tas ir lielāks nekā citām tautām? Būtu nacionāla iedomība tā uzskatīt, ja vien nav nopietni ilgākā laikā veikti statistiski un citi pētījumi.

Un tad kādu nakti sapņos Gunārs iesēžas manā automašīnā pie stūres un braucam. Kad no motora pārsega apakšas sāk kūpēt melni dūmi, viņš kāpj laukā, attaisa „vāku”, pārvieto kādu detaļu, un kūpēšana beidzas. Braucam tālāk.

No rīta mostoties, saprotu, ka arī man beidzot jāveido savs teksts par to, kas ir latvietis. Latvietis, latviskais – tas nedodas rokās, ja grib to formulēt, bet sastapts uzreiz top atpazīstams sajūtās un izjūtās. Un tomēr – nevaru izslēgt no apziņas to, kas lasīts un dzirdēts iepriekš, kas ir jau arī pašas izdomāts, pētot latviešu literatūru citu literatūru lokā, lai gan viennozīmīgu un galīgu atbilžu nav. Un gan jau arī nebūs. Nevienam un nekad.

Gudri cilvēki ir teikuši, ka nācijas pazīmes ir kopīga valoda, kopīga kultūra un vēsture, kopīgas tradīcijas. Par teritoriju – tik daudz, ka ir svarīga kopīga teritorija, bet ja viena tāda vēsturisku apstākļu dēļ nav iespējama, tad vairākas, kuras ir labvēlīgas iepriekš minēto pazīmju uzturēšanai un attīstīšanai. Valoda ir vissvarīgākā. Jebkuras nācijas dzīvotspējai. Arī nācijas atmiņas uzturēšanai, katrai tautai īpašā pasaules uztveres un domāšanas veida saglabāšanai, jo valodas konstrukcijas ir domāšanas satvars jeb domāšanas struktūras analogs. Daudznacionālā cilvēku kopībā plaši lietotās valodas (piemēram, angļu, franču, arābu, krievu) ārpus to izcelsmes zemes, pirmkārt, ir noteikta kultūras kopuma pazīme, bet latviešu valoda vispirms tiek uztverta kā nācijas pazīme. Tas uzreiz kļūst saprotams, kad svešā zemē tālu no Latvijas dzirdam kādu runājam latviešu valodā. Toties angļu valoda tādā pat situācijā vēl pirms intonāciju saklausīšanas (britu, amerikāņu, austrāliešu vai kāda cita angļu valoda) liecina vispirms par runātāja lielāku vai mazāku piederību Rietumu kultūrai.

Taču Gunārs droši vien vēlētos ne jau šādu filozofisku apsvērumu un teoriju apkopojumu, un tad jāatceras vēl viens apgalvojums – latvietis ir tas, kurš sevi jūt kā latvieti. Tālāk var meklēt šo izjūtu – es esmu latvietis, kas dota arī tiem, kuri ir dažu nesenāko paaudžu vēsturē par kādu astotdaļu vai mazāk latvieši. Ja viņi piesprauž Latvijas svētkos mūsu karoga lentīti un viņu bērni, kas nerunā latviski un mācās skolā angļu, vācu vai citās valodās, skolotājai lepni saka – „Es esmu latvietis”, viņi ir latvieši. Vai viņi ir latvieši? To zina viņu izjūta un viņu lepnums par latvisko piederību.

Bet kādas ir personības „latviskās” īpašības? Var veidot katalogu – tādas ir sauktas, sauktas un sauktas. Atceroties kori, man gribas teikt, ka latvietis ir klusais sapņotājs un lēnais darītājs, kura ticība un ilgas reiz noteikti piepildās. Latvietis jūtas cieši saistīts, kā ar nabas saiti, ar dabu – kokiem, zāli, akmeņiem, ūdeņiem, putniem un zvēriem, vēju, sniegu un lietu. Bet varbūt tādi ir arī citu tautu cilvēki. Un varbūt vispirms būtu jāformulē, kas nav latvietis. Vai tikai negatīvo īpašību apkopojums būtu šādā uzskaitījumā – tas ko mēs negribētu redzēt (vai saskatīt) sevī kā tauta? Un kas šajā sakarā ir padomju cilvēka iezīmju komplekts, no kura mēs gribētu atteikties, kuru mēs negribētu uzskatīt par latvietim piemītošu kopš laika sākuma? (Kas ir laika sākums? Un vai ir arī tā gals?)

Ko nosaka ģeogrāfija – vai, tāpat kā balto ādas krāsu, arī temperamentu? Pēc šī rādītāja latvietis ir ziemeļnieks vairāk nekā dienvidnieks un alkst pēc saules. Karstās saules neiekrāsots un nepārsātināts temperaments.

Un tad jau pavisam personiski un arī ģeogrāfiski – kur es jūtos mājās. Noteikti savā īpašumā – vai tas būtu dzīvoklis vai zemes gabals, vai tikai istaba, pat tikai automašīna, bet mana „diplomātiskā” teritorija, kurā man ir iespēja noslēgties vienatnē, ja nepieciešams, kurā man ir tiesības noteikt savu rīcību un tādējādi justies brīvai. Latvijas robežu pārbraucot, ir asi izjūtams, ka visplašākajos mērogos tā ir visa Latvija, te es jūtos jau uzreiz mājās. Un māju sajūtā ir latviešu valoda, kurā es varu tulkot visas pasaules domas, līdz tās kļūst arī manējās.

Bet tas viss jau ir kādreiz gudru cilvēku teikts un rakstīts. Nav jēgas runāt par to, kas ir latvietis. Varbūt svarīgi ir – kādi mēs gribam būt. Un tad – iet uz to. Latviski nesteidzīgi un pamatīgi. Ar visu savu radošumu un neatlaidību.

Ļ. cien. Anita!

Saņemot Tavas ilgi gaidītās domas teksta zīmēs, savu gandarījumu jau Tev izteicu. Vēl tik vēlētos piebilst, lūk, ko. Ar konkrētiem izteikumiem par augšminēto tēmu, manuprāt, Tev izdevies radīt ārējo pazīmju tēlu ar latviskās izjūtas saturu. Es to uztveru, kā jausmu, kā vēdu , kā tēlu, kas var dzīvot mūsu priekšstatos – domās. Iespējams arī rīcībā, kaut tas viss nav tik konkrēts, kā pie krusta pienaglots Jēzus. Atzīšos, ka neesmu tik naivs, lai iedomātos – tūliņ kāds skaidri pasacīs – kas ir latvietis. Skaisti ir par to domāt, apjaust un būt rīcībā! Paldies, ka vedini to darīt.

Patiesā cieņā

.g.