Latvieša anatomija

Nevarētu teikt, ka es nebūtu domājusi par latviešiem kā tautu vispār, bet līdz šim nav bijusi nepieciešamība to noformulēt. Tagad to daru pirmo reizi.

Kā dimants mirdz mana tauta, kad svināmi kādi svētki. 11. novembris, 18. novembris, Dziesmu svēki, utt. Liekas brīnišķīgākus cilvēkus nekur pasaulē neatrast. Smaidi neviltoti, dvēseles dzied, bet, kad svētki beidzas skarbā ikdiena atkal klāt. Un tad parādās medaļas tumšā puse.

Lai par kādu runātu, nākas sevi pašu izģērbt dvēseliski kailu. Beigu beigās iznāk, ka tomēŗ atkal runājam katrs par sevi. Mierīga tauta. Tik vērtību sistēma mainījusies. Kā gan tā nemainīsies, ja ik dienas dzirdam skaitļu valodu – tik naudai ir vērtība.  Pēc materiālā stāvokļa tiek noteikts personas statuss. Runājam vienu, darām ko citu; pilnīgi pretēju sacītajam. Varu teikt ka laucinieki tomēr atšķiras no pilsētniekiem. Laucinieki bieži dzīvo viensētās, kas atrodas diezgan tālu viena no otras, taču tas nekādi netraucē par visu zināt. Pilsētnieki savukārt bieži savus kaimiņus nemaz nepazīst. Un atkal secinājums – kāds esi tu pats, tādus sev pietuvini, piesaisti. Mums netrūkst izglītotu gudru personību, inteliģenti garīgu cilvēku. Tikai pasauli var mainīt tas, kas mainās pats.

Vai J. Rainis to pašu neteica? Un, vai Veidenbauma viedie vārdi arī mūsdienās neskan laikmetīgi? Bieži ekskursijas vadot provocēju cilvēkus. Ne vienmēr acīmredzamais ir arī patiesais. Mani vārdi bieži vien ir skarbāki, nekā pati domāju, bet vairums cilvēku to uztver ar sapratni un labvēlību. Laikam tie spoži glumie vārdi ir apnikuši. Kas gan es esmu, lai spriestu par citiem?

Nekad un nekur es nespētu dzīvot, ja man apkārt neskanētu latviešu valoda, ja neziedētu pierastie ziedi, ja rudens neiekrāsotu lapas un zemi neieskautu baltās ziemas brīnums. Dievs mani ir iedēstījis pašā labākajā zemē uz planētas. Mums atliek tikai augt un zaļot un dot arī citiem spēku, kuriem tā pietrūkst. Augt un zaļot! Es dodu un man dod. Negribas piesaukt kādas negācijas, un kādēļ gan to darīt? Putas aizpeld un tikai vērtīgais paliek. Zinu, ka ļoti daudzi tā domā. Katra diena ir kā mācību stunda. Katra diena jāsāk ar smaidu.

Tu esi Latvija. Es esmu Latvija. Mēs visi esam Latvija.