Latvieša stāja svešumā

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Latvijas karodziņš/piespraude izgatavots pēc kara DP nometnē. Helēnes Hofmanes (ASV) dāvinājums

1947. gadā Mērbekas DP nometnē bēgļu virsorganizācija, t.i. Latvijas Centrālā Padome (LCP), vienbalsīgi pieņēma dokumentu “Latviešu stāja svešumā”, kas koncentrētā veidā izteica latviešu bēgļu pienākumu un mērķi – palikt uzticīgam Latvijai un cīnīties par latviešu tautas brīvību un nākotni brīvā Latvijā. Dokuments tika nodrukāts, izplatīts nometnēs un nolasīts dažādos sarīkojumos. /…/ Uz šīs ideoloģijas pamata trimdinieki veidoja aktīvas, latviskas kopienas mītņu zemēs, kas uzturēja dzīvu brīvās Latvijas ideju, kas, pat paaudzēm mainoties, pastāv joprojām.

/No DP nometņu izstādes materiāliem/.

 Šim manam ticības apliecinājumam ir brīvas gribas izpaudums ar zvēresta spēku, – zvēresta, kas rakstīts manā sirdī un tāpēc tas neizskan tikai vārdos, bet izpaužas arī darbos, nosakot manu stāju visās svešniecības gaitās. Dieva un Laimas svētīto, balto un nebalto dienu caurausto Latvijas pagātni cienīdams, es nešaubīgi ticu Latvijas nākotnei, kas izaugs no mums, kā mēs esam izauguši no savu tēvu un māmuļu darba, dziesmām, cīņām un ciešanām. Senču asinis un garu sevī nesdams, es ticu, ka latviešu tautas dzīvais spēks, kamēr vien tas verd no mūsu tēvu zemes avotiem, ir neiznīkstošs un neiznīcināms: tas ir mūžīgs tāpat kā latvju radošais ģēnijs, kas cēlis mūsu tautu gadu tūkstošu gājumā un cels to joprojām par godu pasaules Radītājam un par svētību cilvēcei. No latviešu zemes cēlies un izaudzis un nesaraujamam saitēm ar Māti – Latviju saistīts, es ticu, ka nekur citur manas gaitas nebūs tik raženas, mans darbs tik svētīgs, nedz arī maize tik sātīga, ka man tēvu zemē, jo tikai tur – brīvā latviešu tautā un neatkarīgā Latvijas valstī – es apzinos savas dzīves piepildījumu, labklājību un laimi. Tādēļ dabisko cilvēku tiesību vārdā mans pirmais pienākums svešumā ir cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas nākotni, kur un kā vien spēju, apzinoties savu atbildību neskaitāmu aizgājušo un nākošo paaudžu priekšā. Šo pienākumu esmu uzņēmies bez ienaida un bailēm, jo taisnība ir mans ierocis, ticība – manas bruņas, un spēku šai nevienādajai cīņai man dod savas tautas un tēvu zemes mīlestība. Tas ir tas allaž pilnais trauks, ko neviens nespēj mums atraut no lūpam. Tāpēc – es neesmu bēglis, bet gan nepārvaramas varas priekšā uz laiku atkāpies cīnītājs, un mana atrašanās svešumā jau pati par sevi ir vēsturiskā sūtība, no kuŗas es nevaru un negribu atteikties. Tiesa, – mūsu skaits ir mazs, bet mūsu lieta ir liela, jo to vada Dievs un kristīgās pasaules sirdsapziņa, un es nešaubos ne mirkli, ka atgriežoties savā tēvu zemē, godam veicis man uzlikto misiju. Šim pienākumam līdz galam uzticīgs varu būt vienīgi tad, ja mana pārliecība un rīcība allaž saskanēs ar latviešu dzīvesziņā dibinātiem pamatlikumiem: Es nāku no sava pirmavota un nekur un nekad nedrīkstu aizmirst, ka esmu latvietis savu senču gara glabātājs, savas valodas kopējs un tautas goda sargātājs, apzinoties, ka mans negods būtu traips visai manai tautai. Tāpēc es domāšu un darīšu vienmēr tā, ka tas klājas latvietim svešumā, lai paceltu galvu varētu stāties Mātes – Latvijas priekšā, kad Lielajā Jundā Viņa mani aicinās pie sevis dzīvu vai mirušu. Kā apzinīgs augstas kultūras tautas loceklis es cienu un atzīstu citu civilizētu tautu likumus un parašas, ciktāl tie neaizskar latvieša godu un neierobežo vispāratzītas cilvēku tiesības. Taču mana augstākā pavēlniece ir Māte Latvija. Līdz Latvijas suverenitātes atgūšanai lai manu cieņu un paklausību bauda ikviena cita latviešu autoritāte, kas savu stāvokli ieguvusi paša spēkiem vai Dieva dotajām gara dāvanām vai arī kam šāds stāvoklis piešķirts ģimenē, skolā vai sabiedrībā, un beidzot – tie, kas saņēmuši īpašu pilnvarojumu demokrātisku vēlēšanu ceļā un to izlieto mūsu tautas un valsts nākotnes labā. Šai latviskajā stājā iekļaujoties, mums nebūs gŗūti ne vadīt, nedz paklausīt. Es cienu citas tautas, bet mīlēt varu vienīgi savējo, kā bērns var no sirds mīlēt tikai savu īsto māti: man tā ir labākā starp citām: viņas sirmo galvu apskaidro gara bagātība, prāta gaišums un dzīves gudrība: mūsu tautas mazumu atsveŗ  tās krietnums, un savā šķietamajā vājumā tā glabā apbrīnojamu spēku. Ikviena cita tauta, lai cik diža, bagāta un vēlīga mums būtu, latvietim tā vienmēr paliks tikai pamāte. Trimdā manas gara acis kļuvušas gaišākas, un es redzu, ka pasaulē nav jaukākas vietas par manu tēvu zemi: tur drūmais tīrelis ar kaujas postažu man mīļāks un dārgāks par svešzemju dabas krāšņumu: tur laukakmens man stāsta daudz vairāk par kalnu svešatnē, jo viņa valodu nekad es nesapratu tik dziļi kā Staburaga stāstus. Lai tādēļ, priecādamies par savu zemju īpatnējo skaistumu, es neaizmirstu savas Dievzemītes jaukumu, kas mani pavada nevien nomodā, bet ar sapņos. Lai pēc ilgas ciešanu nedēļas sagaidījis Latvijas augšāmcelšanās dienu, es varētu atgriezties tēvu zemē kā svešu putekļu un maldu neskarts svētceļnieks, man jāsaglabā latviskā gara skaidrība, ziedošanās tikums un morālais spēks – nevien sev pašam, bet ar tiem, kas uzticēti manā ziņā. Arī svešniecībā es nedrīkstu apslāpēt savu asiņu balsi, kas mudina mani uzturēt un vairot tautas dzīvo spēku. Bet arī še man jānoraida viss svešais, liekais vai kaitīgais. Pat ja no citiem atšķirtu mani svešatnē viļnātu kārdinājumi aizmirst savu tautu un zemi, man jābūt gana stipram pretoties tiem un izlietot katru iespēju būt kopā ar savējiem, kur stiprākais var atbalstīt vājāko. Un pāri visām robežām allaž sasaukties, paturot vērā mūžīgo gudrību, ka viss atgriežas uz savu pirmavotu. Tā arī es gribu būt skaidra lāse šai mūžības tecējumā. Lai Dievs un Laima man palīdz!

*Šī deklarācija pieņemta Latv. Centr. Padomes ārkārtējā sesijā 1947.g. aprīlī, Mārbekā – Vācijā, A. Švābes redakcijā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 Pirmā Latvijas karte, kas izdota pēc Latvijas Republikas pasludināšanas. 1920. gads