Manas baltās lapas…

 

Cimdu Jettiņa latviskumu turēja sirdī kā sarkanbaltsarkano karogu. Tas viņai bija svēts, bet nekad viņa to nevicināja kā pazīšanās zīmi. Jettiņa dzīvoja latviskumā, kā koks aug zemē, tiekdamies pēc saules, savā latviskajā, skaistā valodā un domāšanā, savos cimdos, krāsiņās un rakstu zīmēs.

Māris Brancis. Ievadrindas no nekrologa “Piemiņa”

Jette Užāne (1924.07.05.- 2007.21.03.) vairāk pazīstama kā Cimdu Jetiņa no Dzērbenes “Lejniekiem” pēc smagām slimībām savu mūžu pavadījusi ratiņkrēslā. Savulaik, jaunības vientuļi skaudrās dvēseles izjūtas uzticējusi savām baltajām lapām – rakstot dienasgrāmatu. Tā kļuva par viņas vienīgo, uzticamo draudzeni, kurai ar asaru tinti varēja izstāstīt visu par savām ciešanām un nepiepildītām ilgām. To nedarot, sirds būtu pušu un viņa nez vai nodzīvotu līdz sirmiem gadiem. Dienasgrāmatu pieraksti tika rūpīgi slēpti. Tikai pēc viņas aiziešanas mūžībā, dienasgrāmatu burtnīciņas Jette bija nolikusi tā, lai Elīna (Elīna Brance-Apsīte dzīvoja “Lejniekos” pa vasarām un bija kā Jettes audžumeita) varētu tās viegli atrast. Tagad dienasgrāmatu teksts ir atšifrēts un tiek domāts par izdošanu grāmatā, jo niansētais, cilvēciskais domu dzidrums un tēlainais izklāsts, dabas apbrīna, šķiet, īpaša vērtība, kas varētu būt noderīga mūsdienu lasītājam.

Ar Elīnas Apsītes gaišo atļauju tiek publicēti divi nelieli fragmenti no 1943. un 1944. gada burtnīcām. Kādēļ? Lai aicinātu padomāt par pašu lielāko cilvēces brīnumvērtību, kopā ar dzīvībai nepieciešamo Sauli, Gaisu, Zemi un Ūdeni – par Mīlestību.

Gunārs Janaitis

 

NO JETTES UŽĀNES DIENASGRĀMATAS

1943. gads

 Piektdien, 7. V

Fr. Bārda

Manas dzimtenes svētie bērzi

Stāv pulciņā zilgani bāli

Un klusi plaukstošām rokām

Svētī dīgstošo zāli.

 Ak, šodien jau man dzimšanas diena! Pirms deviņpadsmit gadiem nācu pasaulē, bet kādēļ? Lai ciestu, lai citiem liktu ciest? Tā aizgājuši visi gadi. Man šķiet es neesmu tos dzīvojusi un vai tad esmu? Nē, nē! Tā nav bijusi dzīve, es tikai esmu to vērojusi, kā citi dara, tāpēc šķiet zuduši mani gadi. Ja kāds man prasa gadus, un, ja es saku, tad man šķiet, es meloju. Man liekas, ja es teiktu četrpadsmit, tad ar būtu daudz sacīts. Šodien skumji saulaina diena, vai tāds būs mans nākošais dzīves gads? Man labāk patiktos, ja tagad trakotu sniegputeņu vētras, būtu ziema un sals, tā ir pirmā reize, kad es vēlos ziemu… Jā, šie gadi, tie ir kā jaunas, neievalkātas drānas, te ir par šauru, te par platu, liekas nav man šūdinātas. Būs galā šī diena, tik labi, ka mani neviens neapsveica, nevēlēja laimi, kuras nemaz nav, man nepatīk tāda ārišķība.

Vai man nebūs jāsaka Ibsena vārdi – visu vai neko!

 Trešdien, 14. VII

 Fr. Bārda

No stundas tās, no viņas stundas, māt,

Ir kaut kas manī pamodies,

Ko nespēju nekā vairs klusināt!

 Ak, ar ko lai saku, ko lai saku? Tas lielais brīdis pārdzīvots un gods lai ir Dievam augstībā! Tā es varu sacīt par svētdienu, man šķiet, ka tas brīdis ir bijis fata morgana manā tuksneša dzīvē. Nekas tāds nenotika par ko es baidījos, vairāk par to neminēšu, jo ir kas cits… Tikko uzceļos jau gaidu vakaru, man riebjas darbs, vienīgais ko gribu ir raudāt un to var darīt tikai tad, kad citi neredz, jo ko lai citiem saka, man bail, ka neapvaino kādu. Vakarā gultā man liekas, ka es nosmakšu aizturētās elsās… Tagad vairs nevaru spēlēt izlikšanos, tagad esmu klusa…ak, man trūkst vārdu…sacīšu īsi – esmu iemīlējusies! Tagad es zinu, kā tas notiek. Nekad, nekad es vairs neredzēšu tā cilvēka, viņš tikpat kā miris priekš manis… kā tas notika? Kā tas varēja notikt? Ak, mēs neesam pat runājuši, par rokas snieguši, tikai acis mums sastapās, cik reiz es palūkojos uz viņu, tik viņš uz mani, un reiz viņš tā savādi smaidīja…

Ak, Dievs, beigts mans sirds miers…

1944. gads

Otrdien, 25. VII

V.Toma

Dievs, vien lielu dienu lem,

Tik vienu Dieva dienu mūsu tautai! Tā varbūt daudzi lūdz! Atkal svaru kausos Latvijas nākotne. Ne tikai Latvijas, bet visas tautas – būt vai nebūt! Un tomēr vēl tik daudzi nezina, kas viņiem jādara, vēl prāto, min, gaida brīnumus! Un daudziem, ak, tik daudziem vienalga, kas valda mūsu zemē, viņi grib bēgt, žēlo savas dzīvības, grib labāk būt citu kāju pamesls, jo viņiem trūkst pašcieņas, trūkst ticības. Vieni ir truli garā, citi gļēvuļi. Kā tas jau bijis, tā tagad – latvji nevar sacelties nedalītā spēkā. Kur tad vēl paliek tie, kas savu Tēviju nodevuši, pārdevušies paši idejas kalpībai un viņas apmāti dara cilvēku pazemojošus darbus. Kur paliks mana Tēvu zeme, kur katra smildziņa zied sidraba ziediem!… Tik maigas saules, viegla vēja pilnas nāk dienas, bet dun debess mala. Tu, zaļā zeme, drīz varbūt tevi izārdīs granātas un sauli aizmiglos sēru dūmi. Šī krāšņā vasara, daudziem būs pēdējā, daudziem „uz ežiņas” paliks jaunības sapņu un nemiera trauksmes pilnās galvas.

 Ceturtdien, 10. VIII

Ak, Dievs, kā lai es to pasaku, kas manī notiek, kas notiek manā apkārtnē… Mana skaistā bērzu, egļu, apšu, un kas vis tur bija – irbenāju, mežābeļu birze guļ nopostīta… Cik skaisti vakaros rietēja saule – nu vairs nav tās eglītes, kur saulīte nakti guļ. Cik skaista tā bija pavasaros, kā dega rudeņos un šis bijis pēdējais pavasars. Tauta, mana tauta, tava likteņa stunda ir klāt…

Piektdien, 18. VIII

 Kādas dienas, kādas dienas pienākušas tev, Tēvu zeme! Pat druvas vairs netiek saudzētas, šie postītāji, bandīti, kas kādreiz mums uzmetas par atbrīvotājiem, tagad nekam vairs negriež ceļu. Mums šorīt nopļāva vislabāko kviešu lauku, cik vien vajadzēja, ka tas būtu gatavs, tik nedēļu pie laba laika. Katra nākošā diena nes jaunas sāpes. Vējš no vakariem nes savītušo lapu smago smaržu, kur vien paceļ acis tāds kailums… Tu redzi ko dara tavai dzimtenei un tomēr tu nevari tai palīdzēt! Bet, ja nu nāk mājās, ja sāk cirst kokus, ko tad, ko tad lai dara? Sirds, vai tu to izturēsi? Ja būtu jāaiziet, tad labāk atstāt visu kā ir, lai arī vēlāk viss būtu drupās… Es nevaru nekur aizbēgt, es nemāku pateikt, ka nevaru iet un tamdēļ man ir tik bail no kareivjiem, kas tagad tik bieži te ienāk…

 Pirmdien, 21. VIII

 Tā, nu “Lejniekus” vairs netricinās putnu dziesmas, lapas vairs nečalos savas nebeidzamās melodijas, mani zaļie draugi krituši… Kādreiz, kad pietrūka spēka, pacēlu acis uz veco koku, tur bij spēks un mierinājums…, bet kam nu lai ticu? Tāds kailums, tāds kailums, man bail acis uz augšu celt.

 Pirmdien, 28. VIII

 Nāk mēnesgaismas apmargoti vakari un kaut kur, starp motoru rūkoņu, kā sveša putna dziesma skan akordeons. Vakar mums aizgāja vācieši. Šais dienās man nācās grozīt savus uzskatus, jo arī starp vāciešiem ir laipni un pieklājīgi cilvēki. Varbūt drīzumā būs jauni, bet varbūt aiziesim paši…

 

Svētdien, 3. IX

———————————————————————————————————————————-Atmiņas ir paradīze, no kuras neviens Dievs mūs nevar izdzīt! Man palikusi šī paradīze, asaru miglā viss kļūst tā pat kā bijis. Mīlējiet savus ienaidniekus un dariet labu tiem, kas jūs vajā – šo bausli es esmu izpildījusi un turpinu pildīt, lai gan mani daudzreiz saņem ārprātīgs niknums pret vāciešiem un krieviem.

 Trešdien, 13. IX

————————————————————————————————————————————–Kur esi , Dievs, jel parādies! Tāds izmisuma sauciens klīst pa manu dzimteni dienām un naktīm.

Ceturtdien, 28. IX

 Atkal mājās iebraucu jau otrdienas vakarā. Ak, cik grūtas bij šīs divas dienas… Bet kas būs tagad, kāds liktens mūs sagaida? Aizbraucot bij vācu karaspēks pilnas ceļmalas, atbraucot krievu. Bet mājas joprojām tukšas.

 Trešdien, 11. X

 Šodien biju pie mirušiem – pie saviem kokiem… Cik viss ir kails un kluss, tādu es nevarēju iedomāties rudeni. Katru rudeni es kādu brīdi sēdēju zem koši zeltainā kļava. Man bija žēl vasaras un man vajadzēja saglabāt sauli un ticību nākošam pavasarim, saglabāt mazā pumpuriņā kā to darīja kļavs. —————– Un nu, vairs nav mana drauga, mana zaļā drauga! Vairs tikai brūnu zaru un lapu klēpis un tukšums, baismīgs tukšums. Nu gan tu vairs necelsies, mūžīgi necelsies un pirmais tu aizgāji, vai man būs tev jāseko… Vējš brīvi skrien, nekas to vairs neaiztura, salti glāsta viņa elpa, klusi iešalcas ozoliņš, vientulīts kā stāstot salauztiem vārdiem, viņš viens vēl palicis, aizcirstiem zariem un sprīdi garu melnu rētu savā stumbrā.

Tālāk es netieku, man pagurst kājas, krūtis smagi spiež. Tad atsēstos pie dievkociņa un izlūdzos vienu rūgi smaržojošu zariņu. Mana mīlestība laikam ir lāsts, jo, ko es iemīlu, lai kas tas arī būtu, tam jāiet bojā.