Romānu ģimene. Centrā Lūcija un Jānis Romāni. No kreisās – dēls Jānis ar sievu Sarmīti un mazbērniem Mārtiņu un Madaru. No labās dēls Guntars ar sievu Ivetu un mazbērniem Adriānu, Rinaldu un Arti. Jēkabpils, Jāņu dienā, 2011. gadā. Foto – Gunārs Janaitis

Romānu ģimene. Centrā Lūcija un Jānis Romāni. No kreisās – dēls Jānis ar sievu Sarmīti un mazbērniem Mārtiņu un Madaru. No labās dēls Guntars ar sievu Ivetu un mazbērniem Adriānu, Rinaldu un Arti. Jēkabpils, Jāņu dienā, 2011. gadā. Foto – Gunārs Janaitis

Apmulsums

Banāli, – gadi skrien kā stirnas, un es – ne sapnī, bet reālajā dzīvē gara acīm redzu: – stāvu rudenīgi pelēku lauku vidū, smidzina sīks lietus, tāds it kā zīlītes no zemajiem padebešiem čurātu, un jūtu, ka man jāiet tālāk, bet tas tālums ir neapjaušams, jo horizontu neredzu. Tas kā tādā siltā miglā tīts. Varbūt ceļš beigsies teju drīz, bet varbūt jāiet būs vēl ilgi. Lasīt tālāk “Apmulsums” »

Ozols dzīvību zaudējis lai tavā mājā būtu gaisma un tu varētu piezvanīt saviem draugiem. Cēla HESu, ozolu nozāģēja. Kaut bezcerīgi, bet cik stipri vēl saknes turas Daugavas krastā… Upes kreisais krasts pretī Ikšķilei. 2011. gada augusts. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Ozols dzīvību zaudējis lai tavā mājā būtu gaisma un tu varētu piezvanīt saviem draugiem. Cēla HESu, ozolu nozāģēja. Kaut bezcerīgi, bet cik stipri vēl saknes turas Daugavas krastā… Upes kreisais krasts pretī Ikšķilei. 2011. gada augusts.
Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Mazs bērniņš krustcelēs… Joprojām

Pirms ceturtdaļgadsimta, 1988. gada rudenī, ar asarām acīs, kājās stāvot, Rīgā, Daugavas Sporta namā, mēs iejutāmies rokoperas „Lāčplēsis” gaisotnē. Suģestēja Zigmara Liepiņa mūzika, līdz visdziļākajiem dvēseles stūrīšiem uzrunāja Māras Zālītes teksti, un sajutāmies vienoti, spēcīgi un droši savā izvēlē, kas virmoja katrā no mums un brieda tautā kopumā. „Mazs bērniņš krustcelēs, tam laiks kā smiltis tek caur pirkstiem…. Tā mūsu dzīvība, tā mūsu brīvība… ”

Pagājuši 25 gadi, un „Lāčplēsis” atkal uzrunā no skatuves – ar jaunu izpildītāju paaudzi, ar mūsdienīgu scenogrāfiju un modernām tehnoloģijām. Dodos uz izrādi ar vienu vēlmi – atkal izjust tās dvēseles stīgu vibrācijas, kas pārņēma toreiz. Jo  tas bērniņš – mana zeme Latvija – krustcelēs taču bijis visu šo laiku un ir joprojām – tāds pats mazs, reizēm apjucis un citu varu bīdīts… Lasīt tālāk “Mazs bērniņš krustcelēs… Joprojām” »

Latviešu eposa varoņtēla LĀČPLĒSIS vārdā nosaukts gan alus brūvējums, gan citas šim vārdam pilnīgi nepiemērotas lietas. Lāčplēša vārds tiek izmantots peļņas gūšanai, bet ilgi loloto lācenīti Madi ņem un nošauj. Mirušais dzelzceļš Auce-Bēne, 2011. gada septembris. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Latviešu eposa varoņtēla LĀČPLĒSIS vārdā nosaukts gan alus brūvējums, gan citas šim vārdam pilnīgi nepiemērotas lietas. Lāčplēša vārds tiek izmantots peļņas gūšanai, bet ilgi loloto lācenīti Madi ņem un nošauj. Mirušais dzelzceļš Auce-Bēne, 2011. gada septembris. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Latvieša anatomija

Nevarētu teikt, ka es nebūtu domājusi par latviešiem kā tautu vispār, bet līdz šim nav bijusi nepieciešamība to noformulēt. Tagad to daru pirmo reizi.

Kā dimants mirdz mana tauta, kad svināmi kādi svētki. 11. novembris, 18. novembris, Dziesmu svēki, utt. Liekas brīnišķīgākus cilvēkus nekur pasaulē neatrast. Smaidi neviltoti, dvēseles dzied, bet, kad svētki beidzas skarbā ikdiena atkal klāt. Un tad parādās medaļas tumšā puse.

Lai par kādu runātu, nākas sevi pašu izģērbt dvēseliski kailu. Beigu beigās iznāk, ka tomēŗ atkal runājam katrs par sevi. Mierīga tauta. Tik vērtību sistēma mainījusies. Kā gan tā nemainīsies, ja ik dienas dzirdam skaitļu valodu – tik naudai ir vērtība.  Pēc materiālā stāvokļa tiek noteikts personas statuss. Runājam vienu, darām ko citu; pilnīgi pretēju sacītajam. Varu teikt ka laucinieki tomēr atšķiras no pilsētniekiem. Laucinieki bieži dzīvo viensētās, kas atrodas diezgan tālu viena no otras, taču tas nekādi netraucē par visu zināt. Pilsētnieki savukārt bieži savus kaimiņus nemaz nepazīst. Un atkal secinājums – kāds esi tu pats, tādus sev pietuvini, piesaisti. Mums netrūkst izglītotu gudru personību, inteliģenti garīgu cilvēku. Tikai pasauli var mainīt tas, kas mainās pats. Lasīt tālāk “Latvieša anatomija” »

Klauvējiet, un jums taps atvērts! Kalums. Detaļa no Jaunpils pils. 2013. gada vasara. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Klauvējiet, un jums taps atvērts! Kalums. Detaļa no Jaunpils pils. 2013. gada vasara. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

…viena pati Latvija

Pārlasot Gunāra Astras pēdējo vārdu tiesā 1983. gada 15. decembrī  (šogad šai runai aprit 30 gadi), ir jāapbrīno viņa vārdu aktualitāti arī Latvijā šodien.:

“Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.).” /G.Astras pēcvārds 1983.15.12./

Nu jā – nu jau ne ‘padomju’, bet krievvalodīgie mediji un Rīgas dome. Re, – valsts svētki, bet ‘Staro Rīga’ un , ievērojiet, ne Latvija… Un rīdzinieks jau ir praktiski padarīts par ienaidnieku valstij /nu valdībai jau nu noteikti…/. Lasīt tālāk “…viena pati Latvija” »

Atmodas laiks. Kad tik gaišās sejas būs visiem kopā vēl kādreiz? Un, vai  būs? Manifestācija Mežaparkā, Rīgā, 1988. gada 7. oktobris. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Atmodas laiks. Kad tik gaišās sejas būs visiem kopā vēl kādreiz? Un, vai
būs? Manifestācija Mežaparkā, Rīgā, 1988. gada 7. oktobris. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Pēdējais vārds

“A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.

Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.

Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes. Lasīt tālāk “Pēdējais vārds” »