Klauvējiet, un jums taps atvērts! Kalums. Detaļa no Jaunpils pils. 2013. gada vasara. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Klauvējiet, un jums taps atvērts! Kalums. Detaļa no Jaunpils pils. 2013. gada vasara. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Pirms saules lēkta. Pabažu pusē, 2007. gada 24. jūnijā  plkst.4.46. Foto – Gunārs Janaitis

Pirms saules lēkta. Pabažu pusē, 2007. gada 24. jūnijā plkst.4.46. Foto – Gunārs Janaitis

Atmodas laiks. Kad tik gaišās sejas būs visiem kopā vēl kādreiz? Un, vai  būs? Manifestācija Mežaparkā, Rīgā, 1988. gada 7. oktobris. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Atmodas laiks. Kad tik gaišās sejas būs visiem kopā vēl kādreiz? Un, vai
būs? Manifestācija Mežaparkā, Rīgā, 1988. gada 7. oktobris. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Romānu ģimene. Centrā Lūcija un Jānis Romāni. No kreisās – dēls Jānis ar sievu Sarmīti un mazbērniem Mārtiņu un Madaru. No labās dēls Guntars ar sievu Ivetu un mazbērniem Adriānu, Rinaldu un Arti. Jēkabpils, Jāņu dienā, 2011. gadā. Foto – Gunārs Janaitis

Romānu ģimene. Centrā Lūcija un Jānis Romāni. No kreisās – dēls Jānis ar sievu Sarmīti un mazbērniem Mārtiņu un Madaru. No labās dēls Guntars ar sievu Ivetu un mazbērniem Adriānu, Rinaldu un Arti. Jēkabpils, Jāņu dienā, 2011. gadā. Foto – Gunārs Janaitis

Ozols dzīvību zaudējis lai tavā mājā būtu gaisma un tu varētu piezvanīt saviem draugiem. Cēla HESu, ozolu nozāģēja. Kaut bezcerīgi, bet cik stipri vēl saknes turas Daugavas krastā… Upes kreisais krasts pretī Ikšķilei. 2011. gada augusts. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Ozols dzīvību zaudējis lai tavā mājā būtu gaisma un tu varētu piezvanīt saviem draugiem. Cēla HESu, ozolu nozāģēja. Kaut bezcerīgi, bet cik stipri vēl saknes turas Daugavas krastā… Upes kreisais krasts pretī Ikšķilei. 2011. gada augusts.
Foto/komentārs – Gunārs Janaitis

Nezinu kā tevi sauc; nezinu, cik tev tagad gadu; nezinu kur dzīvo, strādā, par ko esi kļuvis…Tik uz mirkli tevi pirmo reizi ieraudzīju Baltijas ceļā (netālu no Amatas tilta uz ceļa Rīga-Cēsis) un laika gaitā daudzi sastapušies ar tavu nopietni jautājošo acu skatienu fotoattēlā – kā būs tālāk?... Baltijas ceļš, 1988. gada augusts. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis.

Nezinu kā tevi sauc; nezinu, cik tev tagad gadu; nezinu kur dzīvo, strādā, par ko esi kļuvis…Tik uz mirkli tevi pirmo reizi ieraudzīju Baltijas ceļā (netālu no Amatas tilta uz ceļa Rīga-Cēsis) un laika gaitā daudzi sastapušies ar tavu nopietni jautājošo acu skatienu fotoattēlā – kā būs tālāk?… Baltijas ceļš, 1988. gada augusts. Foto/komentārs – Gunārs Janaitis.

Pļava Līgo dienas ziedos un smaržās. 2011. gads. Foto – Gunārs Janaitis

Pļava Līgo dienas ziedos un smaržās. 2011. gads. Foto – Gunārs Janaitis

Kā es paliku par latvieti

Esmu dzimis Latvijā. 1944. gadā piecpadsmit gadu vecumā, kad sarkanā armija bija jau iebrukusi Latvijā, izbēgu uz Vāciju, un pēc kaŗa dīpīšu nometnē Eslingenā gāju Eslingenas latviešu ģimnāzijā, kur mūs audzināja ļoti latviskā garā. Bet tas vien cilvēku nepadara par latvieti. Pēc ģimnāzijas beigšanas pārcēlos uz ASV un gadu vēlāk sāku iet koledžā, ļoti intelektuālā vidē amerikāņu sabiedrībā, tālu prom no Latvijas un latviešiem bez jebkādām cerībām, ka varēšu kādreiz Latvijā atgriezties. Saskāros ar idejām, kam bija plašāka nozīme, iepazinos ar šīs zemes cilvēkiem, un bija  jādomā, kā izveidot dzīvi un karjeru Amerikā. Es biju atbraucis uz Ameriku ar savu izvēli un apzinājos, ka te pavadīšu savu mūžu. Latvija bija aiz Dzelzs aizkara bez kādām iespējām sazināties; bija sajūta, ka tā neeksistēja. Latvietība nebija vajadzīga un reizēm tā likās kā nevajadzīgs apgrūtinājums. Kā šādā vidē es paturēju un tālāk izveidoju iedzimto latvietību? (more…)

Gunāra Astras biogrāfija

Gunārs Astra un viņa personības ieguldījums Latvijas valsts atjaunošanā nav adekvāti novērtēti Latvijas publiskajā telpā. Viņa ieguldījums ir simbols tam, ka nav taisnība tam, ka  ‘visi latvieši ir bijuši iztapoņas un saliektu muguru’ okupācijas apstākļos. Bija arī stalti vīri ar ļoti stipru un taisnu mugurkaulu. Kad viņa personības starojums, gan jo īpaši viņa ‘Pēdējais vārds’ var palīdzēt tik daudziem no mums atgūt ticību saviem spēkiem un savai tautai. (more…)

Pēdējais vārds

“A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.

Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.

Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes. (more…)