Pašcieņa. Karogs. Valoda

Pirms vairāk nekā simts gadiem manas vecāsmātes tēvs, jurists Stērstu Andrejs saviem dažādās latviešu avīzēs publicētajiem rakstiem  licis virsrakstus,  kas joprojām nav zaudējuši aktualitāti. Piemēram  minēšu dažus no tiem:

”Latviešu inteliģences un tautas nekavējams kopdarbs”, ”Vairāk saprašanas, vairāk dzīves gudrības”, ”Vairāk pašcieņas” . Pēdējo, kas publicēts Dzimtenes Vēstnesī 1914. gadā, viņš iesāk tā:

Mācies atzīt savu vērtību un, ja tā krietna, turi to cieņā; neļauj nevienam to nievāt. Pašcieņas trūkums ir paļājama īpašība tā atsevišķām personām, tā viņu lielām kopībām – tautām. Kas savu vērtību neapzinās un neciena, tas arī nevarēs ar to lepoties, nedz citi viņu cienīs.

Simts gadi, kas mūs šķir, bijuši pārpilni dramatisku un traģisku notikumu mūsu tautas dzīvē, tomēr šajā laikā latvieši spējuši gan nodibināt, gan atjaunot savu neatkarīgo valsti. Vai tas tiešām prasījis visu pozitīvo gara spēku un pāri palikušas tikai nievas par  ”šo te valsti”, kas gribam, vai ne, tomēr ir mūsu vienīgā valsts. Pirms Pirmā pasaules kara tā vēl daudziem pat sapņos nerādījās.

Karogs

Foto: Gunārs Janaitis

Vai latvietim kāds māca cieņu savu valsti? Tas nav viegls uzdevums, īpaši tāpēc, ka atjaunotās Latvijas laikā par to  tā īsti nav domāts. Varbūt neviens nav iedomājies, ka tas ir būtiski? Pilnīgi iespējams, ka tas darīts tīšuprāt, jo pilsoņu kopums bez skaidras un vienotas  izpratnes par savu valsti nozīmē vienīgi to, ka tam trūkst valstiskā apziņa,  un līdz ar to valsts ir viegli ievainojama.

Negribot domāt par sazvērestības teorijām, tomēr jāatceras, ka viss var būt. Galu galā piecdesmit gadus Latvija ir bijusi Padomju Savienības sastāvdaļa, un, kā zināms, šīs impērijas pārkrievošanas un iebaidīšanas politika bija daudz mērķtiecīgāka, tālejošāka un līdz ar to sekmīgāka, nekā cariskās Krievijas realizētā. Šajā laikā izaugušas vairākas paaudzes, arī tādas, kurām cieņa un mīlestība pret savu valsti nav pašsaprotama lieta.

Kā ir ar sarkanbaltsarkano karogu? Vai nav tā, ka tas ir tik pierasts un kļuvis gandrīz vai vienaldzīgs? Virs valsts izglītības iestādēm tas plīvo dienu un nakti, darbadienās un brīvdienās, kamēr vējš to izpluinī  un saule izbalina. Ja tas vairs neatgādina karogu, to nomaina. Un viss. Varētu arī savādāk – katras nedēļas pirmdienas rītā skolā tiek izvēlēti labākie no skolēniem, kuri izietu pagalmā un īsā svinīgā ceremonijā paceltu valsts karogu. Piektdienas pēcpusdienas tie paši skolēni karogu nolaistu un salocītu ienestu telpās. Jā, varētu arī savādāk, bet tas prasa piepūli.

No 10 karogotām dienām atjaunotajā Latvijā 5 ir sēru dienas. Rets, kurš atceras, kas tās par dienām, ja neieskatās kalendārā, kur tās atgādinātas. Karogs pusmastā vai ar sēru lentu pilnīgi zaudē jēgu, ja citādi valstī  pat masu mediji par to klusē un vislielāko sēru dienā it kā nejauši atgadās, tā teikt, alternatīvie, izklaides pasākumi. Gadu no gada. Vai tas aiz necieņas? Vai tas aiz muļķības? Vai tas tīši? Varbūt tomēr vajadzētu saņemties un samazināt sēru dienas, toties piepildot tās ar nopietnu saturu?

Turpretim svētku dienu varētu būt vairāk – un  arī ar valstisku saturu piepildītas. Piemēram, 21.augusts, kas beidzot ir karogota diena, tomēr ar savu pārāk neskaidro formulējumu:  Konstitucionālā likuma ”Par Latvijas republikas statusu” pieņemšanas diena lielākai iedzīvotāju daļai neko neizsaka. Igaunijā šī diena, 20. augusts, nodēvēta par Neatkarības atjaunošanas dienu un ir arī brīvdiena.

Jauna svinama diena varētu būt, piemēram, 18. februāris. Lai vienmēr atgādinātu sev un citiem 2012. gada Valodas referenduma rezultātu, to varētu nodēvēt par Valsts valodas dienu, kas turklāt būtu karogota. Šajā dienā  skolās un plašsaziņas līdzekļos varētu īpaši uzsvērt mūsu valsts valodas lomu un nozīmi.

Bieži runā par latviešu valodas lietošanas telpas sašaurināšanos, un galvenokārt tas notiek krievu valodas pašpietiekamības dēļ. Esmu pārliecināta, ka nekas nemainīsies, kamēr vien latvieši brīžos, kad tos uzrunā krievu valodā, automātiski atbildēs krievu valodā. Nepalīdzēs ne stingrāks valodas likums, ne skolas un bērnudārzi vienīgi valsts valodā. Pavisam skaidrs, ka politiķi un ierēdņi vieni paši ar to galā netiks, sabiedrībai ir jānāk palīgā.  Atcerēsimies Stērstu Andreju:  Kas savu vērtību neapzinās un neciena, tas arī nevarēs ar to lepoties, nedz citi viņu cienīs.