Piezīmes par nacionālo identitāti, Satversmes preambulas projektu un Latvijas vērtībām

Tuvojas nobeigumam valsts pētījumu programma “Nacionālā identitāte”. Drīz nāks klajā mūsu četrsējumu pamatdarbs “Latvieši un Latvija”. Tur ir meklēta arī atbilde mūs visus satraucošajam jautājumam, kāda ir Latvijas valsts pastāvēšanas, dibināšanas jēga, vai latviešu nācija ir pasionāra, dinamiska, inovatīva nācija vai tā ir vecējoša, konservatīva, iniciatīvām nabadzīga, sašķelta un vairāk tāda rezignējoša nācija. Letonistikas virsuzdevums ir izpētīt un uzstādīt diagnozi mūsu nācijai un mūsu valstij.

Mums jāpateicas Dr. Egilam Levitam par viņa piedāvātās Latvijas Satversmes preambulas iespējamo tekstu, par rosinājumu diskutēt Latvijas nākotnei tik būtiskos jautājumus. Preambulas pamatpostulāti mūsdienu globalizētajā, uz unificētām vērtībām traucošajā pasaulē aizstāv mazas valsts nacionālās identitātes, savdabības uzturēšanu. Es pilnā mērā atbalstu projektā uzsvērtos mērķus: “nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas labklājību”. Tieši šie momenti ir tie būtiskie. Lai mūs nepiemeklētu kaut vai Īrijas liktenis, kurā gēlu (ķeltu) valodu runā niecīgs mazākums, gandrīz kā pie mums lībieši. Es arī nevēlos, lai mēs kļūtu unitāras Eiropas sastāvdaļa, kur dominētu “Eiropas nāciju”, nevis “nāciju Eiropa”. Tādi draudi pastāv, jo federālisma, ciešākas sasaistes tendences pastiprinās, daudzi tās vēlas  iekļaut ES labojamajā konstitūcijā. Atgādināšu, ka PSRS apstākļos mēs cīnījāmies, lai toreiz tiktu lietots jēdziens “padomju tautas”, nevis vienota “padomju tauta “. Un jaunajā Eiropā Latvija drīzāk kļūtu nostūris, nevis rietumnieciska vitrīna, kā kādreizējā PSRS ar tai piemītošajām bezjēdzībām. Taču norobežošanās no Eiropas būtu Latvijai katastrofāla – jāietur saprātīgs līdzsvars.

Mēģināju priekš sevis formulēt svarīgākos pamatpostulātus, par kuriem varētu vienoties Latvijas tagadējā sabiedrība, tādus atslēgas vārdus vai atslēgas teikumus, kurus noteikti vajadzētu iekļaut sabiedrības apziņā un arī Satversmes preambulā, ja tādu tomēr izšķirtos pieņemt.

  1. Latvija ir demokrātiska, sociāli atbildīga valsts, kas izveidota uz latviešu nācijas  starptautiski atzīto pašnoteikšanās tiesību pamata.
  2. Latvijas valsti 1918.-1920. gadā izveidoja latviešu nācija, latvieši ir valsts pamatnācija (titulnācija) un tai ir garantētas tiesības uz valstisku pastāvēšanu, savos pamatos tā ir nacionāla valsts.
  3. Latviešu valodai Latvijas valstī ir prioritāra loma, tā nav tikai komunikācijas līdzeklis, bet arī nacionāls simbols, taču līdzās tai likumu noteiktās robežās funkcionē arī citas valodas.
  4. 1991. gadā atjaunotā Latvijas Republika ir tieša 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas pēctece. 1940. gadā notikusī aneksija un inkorporācija Padomju Savienībā bija neleģitīma, prettiesiska.
  5. Latvijā visu mazākumtautību pilsoņu tiesības uz kulturālo un etnisko identitāti ir garantētas, īpaši ievērojot 1918. gada 18. novembra Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības deklarācijā konceptuāli uzsvērto:

Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst ne apspiešanas, ne netaisnības”. (pasvītrojums mans, – J. S.).

Man šķiet, tieši šie 1918. gada 18. novembra Ulmaņa sacītie vārdi varētu kļūt par īsto e p i g r ā f u Latvijas Republikas Satversmei, jo šodien, pēc 95 gadiem tie ir tikpat aktuāli, kā tajā dienā, kad tie sacīti.

Preambulā man personiski ļoti negribētos lasīt terminu “ valsts  nācija”. Tas skan mazliet lielmanīgi, uzpūtīgi, ir ar nedaudz odiozu piegaršu, pat ja juridiski viss būtu korekti. Manuprāt, latviešu nācijas rakstura īpašību skaitā gan dižošanās un pārākuma izrādīšana nav tā izteiktākā, taču viens otrs lielmanis varētu izcelt savu piederību valstsnācijai. Diez vai tas būtu eiropeiski un diez vai atbilstu Čakstes, Raiņa un arī agrīnā, pragmātiskā Ulmaņa ideāliem. Labāk sacīt – pamatnācija, titulnācija, varētu arī – valsti strukturējošā nācija.

Ir jādomā par Latvijā mītošo tautību saliedēšanu. 1922. gadā Satversmē runāts par Latvijas tautu, ne tikai latviešu tautu vien. Esmu latviešu patriots, taču apzinos, ka Latvijas Republikā pašreiz mīt arī 40% nelatviešu, to vairākums, es ceru, ir vai kļūst lojāli Latvijai. Daudzi tomēr vēlas saglabāt savu individuālo nacionālo identitāti, un tās ir viņu tiesības. Mūsu mērķis nav tālāka sabiedrības sašķelšana, bet s a l i e d ē š a n a. Šajā ziņā mūsu līdzšinējā valsts politikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijušas neveiksmes, katrā ziņā mums ir jācenšas Latvijai lojāliem cittautiešiem (es pasvītroju – tieši lojāliem) apliecināt, ka viņi ir vēlami un nepieciešami Latvijai. Pārāk bieži politiķi un žurnālisti no abām pusēm uztur nepatīkamu, neiecietīgu tonalitāti. Iecietība ir ne tik daudz krievu interesēs, cik p a š u   l a t v i e š u interesēs, īpaši ievērojot mūsu kritiskās demogrāfiskās tendences, vietējās ražošanas problēmas, specifisko Latgales situāciju un gaidāmo gluži sveša darba spēka ieplūšanu Latvijā tuvākajos gados. Tas ir eksistenciāls Latvijas un latviešu pastāvēšanas jautājums.

Pārspīlēta t ī r i   l a t v i s k ā  un v i e n ī g i  l a t v i s k ā izcelšana tomēr nebūtu  uzteicama. Taču noteikti jāuzsver, ka “latviešu tautai ir bezgala svarīgi nosargāt savu identitāti < .. >, ka latviešu tautai Latvija nav ģeogrāfiska vai saimnieciska teritorija, nav “logs uz Eiropu”, bet ir vienīgā vieta pasaulē, kur tā var attīstīties, ir paaudzēs izkopta kultūrvide un ainava, ir dzimtene un tēvzeme, kuras nākotni latvieši pašreiz uzskata par apdraudētu pēdējo gadu desmitu nesaprātīgās saimniekošanas un nelabvēlīgo demogrāfisko procesu dēļ” – es vārds vārdā citēju kādu savu trešās atmodas laikā 1988. gadā sacīto runu (J. S t  r a d i ņ š. Trešā atmoda. Rīga. 1992, 204.-205. lpp.). Manuprāt, toreiz sacītais ir aktuāls arī šodien pēc 25 gadiem.

Kādas vērtības mēs šodien uztveram kā būtiskākās? Lūk, par šo jautājumu gan būtu jāizvērš diskusija un arī pētījumi letonistikā. Vai esam konservatīva, vai liberāla, vai nacionāli domājoša (un ko mēs iekļaujam jēdzienā “nacionāls”?), vai sociāldemokrātiski orientēta, vai novatoriska, moderna, uz nākotni virzīta sabiedrība. Es piekrītu, ka vajadzētu izcelt kristīgās vērtības. Kaut arī ES konstitūcijā šādas normas nav, taču Latvijā es tās noteikti atbalstītu, jo vismaz ētiskajā ziņā piederam kristīgajai kultūrai, bet pašreiz un tuvākajā nākotnē tā ir apdraudēta. Domāju, ka ētiskā ziņā īpaši jāuzsver iecietība, tolerance. Jāņem vērā mācītāja Jura Rubeņa “Labas gribas manifests”, tajā ietvertās idejas.

Manī raisa zināmu neizpratni “latviskā dzīvesziņa” – ja tās ir pirmskristietības vērtības tas nu nav tikdaudz Zentas Mauriņas, cik Brastiņa dievturības iedibināts jēdziens. Ja ar to plašāk saprot folkloru, etnogrāfiju, mājas kultūru, dziesmu un koru kultūru, dainu ētiku u. tml. (iekļaujot arī “blēņu dziesmas”, “nerātnās tautas dziesmas”, kas varētu veicināt demogrāfiju), tad, protams, to atbalstu; varētu sacīt – tradicionālās latviskās vērtības.

Tomēr domāju, ka sabiedrības mentalitāti veido ne tikai kristīgā kultūra un ne tikai dainu kultūra, bet arī modernās Eiropas vērtības, sekulārās vērtības, Apgaismības laikmeta idejas. Latvija, īpaši tās lielās pilsētas, izsenis bijušas multikulturālas, Baltijas vāciešu, poļu, ebreju, arī vietējo krievu devums mūsu arhitektūrā, mākslā, sportā, parašās, dzīvesziņā (ja vēlaties) ir bijis ļoti būtisks un varbūt tomēr būtu jāpiemin jēdziens “daudzu tautu radītais kultūras mantojums Latvijā”, pirmām kārtām domājot par Baltijas vāciešiem. Domāju, ka vairāk jāuzsver minoritāšu tiesības. Vienota Latvijas politiskā nācija vai latviešu nācija (paplašinātā nozīmē, kā Vācijā vai Francijā) veidojas, diemžēl, lēnāk nekā noris nacionālo minoritāšu konsolidācija, kuru turklāt vēl mēģina regulēt Latvijas valstiskumam naidīgi spēki un ietekmē nepatīkamais nepilsoņu  jautājums, kurš mums būtu jārisina daudz tālredzīgāk.

Piekrītu Maijas Kūles viedoklim, kas izteikts mūsu topošajā izdevumā “Latvieši un Latvija”. Tās ir – citēju “brīvība, izglītība, valoda, nacionālā pašapziņa, labklājība, drošība. Līdz pat valsts dibināšanai vērtības, kas virzīja latviešu nācijas attīstību, tās var raksturot kā kultūras vērtības, no kurām izauga gan sociālās vērtības – taisnīgums, tiesiskums, sociālā brīvība, gan vēlāk politiskās vērtības, kas pirmām kārtām nozīmēja nacionālās pašnoteikšanās tiesības  – dibināt savu valsti kā politisku un starptautiski atzītu vērtību”. No savas puses gribētu piebilst, ka viss tas izauga ne tikai no kristīgām vērtībām vai “latviskās dzīvesziņas”, cik no Apgaismības laikmetā dzimušajām demokrātiskajām, eiropeiskām vērtībām, no jaunlatviešu un arī jaunstrāvnieku idejām, pat no Piektā gada, arī no “trešās atmodas” ideāliem. To skaitā bija arī Kr. Valdemāra aicinājumi būt turīgiem, uzņēmīgiem, nebaidoties iesaistīties konkurencē ar vāciešiem, ebrejiem, krieviem, Latvijas unikālā ģeogrāfiskā stāvokļa saprātīga izmantošana, mūsu kultūrvide. Tie, lūk, drīzāk būtu atslēgas vārdi, ja runājam par Satversmi.

Manuprāt, juridiski pārāk izsmalcinātais Levita teksts tīri stilistiski kontrastē ar vienkāršo, zemnieciski loģisko, tautai saprotamo 1922. gada Satversmes pamattekstu. Kad 1921. gadā Satversmes sapulcē apsprieda Satversmes projektu, Jānis Purgalis – referents no Kristīgi nacionālās partijas, ļoti trāpīgi sacīja, ka “visdrošākā satversme ir veselīgs gars tautā.

Vai šodien latviešu tautā, Latvijas tautā valda veselīgs gars, vai valda tas ideālisms un arī uzskatu vienotība dažādībā, daudzveidībā, kas radīja Latvijas valsti un tās Satversmi pirms 90 gadiem? Kāpēc Latvijas iedzīvotāji emigrē, kāpēc tukši kļūst lauki, panīkst mazpilsētas, kāpēc nevienlīdzības Džini indekss ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, kāpēc izmirst veseli novadi Latgalē, Sēlijā, Lejaskurzemē un Ziemeļvidzemē? Kāpēc Latvija šodien ir zinātnei un inovācijām nelabvēlīga valsts?

Neapšaubāmi, sabiedrības prāvā daļā pašreiz valda stipri negatīvs un nihilistisks noskaņojums. Šaubos, vai noskaņojumu mainīs deklaratīvi dokumenti, kuriem cilvēku vairums vienkārši netic vai uztver tos kā priekšvēlēšanu gaisotnē radītus.  Diezgan zema ir pilsoniskā pašapziņa, tieši pilsoniskā. Maz ir pašcieņas – nacionālas un vispārcilvēciskas, bet tai jāiet līdzās ar nacionālu paškritiku.

Nedaudzos tautai saprotamos un gaumīgi izteiktos teikumos tomēr varbūt vajadzētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc mums visiem ir vajadzīga Latvija, neatkarīga un demokrātiska, savos dziļākajos pamatos arī latviska. Taču latviskumam jābūt arī modernam, eiropeiskam, nevis provinciālam. Alberta Bela “Būri” vai Kārļa Skalbes zemo griestu zemi, ar pastalām kā pamatvērtību, pašapmierinātību un paštīksmināšanos, mazvērtības izraisītu pārākuma izjūtu es nākamajām paaudzēm gan negribētu novēlēt. Patriotismam jābūt ne deklaratīvam, bet dziļam, īstam, varbūt kultivētam, tomēr savos pamatos instinktīvam, tādam, kāds piemita daudziem latviešiem pirms 100 gadiem, kad veidojās  nevis šī  valsts, bet mūsu Latvijas valsts.

Ar sāpju un vilšanos sajūtu jāatzīst, ka varas ešelonos zinātne un izglītība, arī tautas veselības aprūpe šodien netiek atzīta par mūsu nācijas un Latvijas valsts pamatvērtību, par ko liecina adekvāta finansējuma atraušana šīm nozarēm.

Atbilde ir viena: latviešu etnosa un Latvijas valsts pamatu izpēte ir valsts pienākums, nevis tāda kā žēlastības dāvana, milostiņa. Bet arī zinātniekiem pašiem jāceļas augstāk, kā saka, “augstāk par zemi”, un vienlaikus jānolaižas līdz zemei, lai ieintriģētu un saviļņotu visai inerto sabiedrību, kas tiek ievirzīta patērētājsabiedrības mērķos.

Diemžēl, pagaidām veidojam Latviju kā inovatīvu valsti vēl nelielā mērā. Bet modernajā pasaulē zinātne, izglītība arī pieder pamatvērtībām, ne mazāk nozīmīgām kā kristīgās vērtības un “latviskā dzīves ziņa”. Ar šo varbūt skeptisko, taču ne pesimistisko (cerībā, ka kaut kad – varbūt pēc 2020. gada situācija mainīsies arī Latvijā) beigšu savu ieilgušo uzrunu.

Runa „Letonikas“ 5. kongresā Rīgā. Publicēta nedaudz saīsinātā variantā.