Radošā reibuma MĀJA

Tāda vieta, kā Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju Māja ir vienīgā Latvijā – radošo personību tikšanās Bābele, kur savstarpējā saprašanās notiek daudzās pasaules valodās. Esmu pateicīgs Mājas vadītājai Andra Konstei par atļauju – brīvi sakārtot un publicēt viņas trāpīgi humorīgos īspierakstus par dažādu tautību personību raksturiem un sadzīviskām īpatnībām. Lasītājam savukārt dota iespēja līdzdomāt, tēlaino uztveri lietot salīdzinājumam par mums pašiem un citiem.

Gunārs Janaitis, 2014. gada 4. oktobris.

 01.MAJA-Janaitis-1406 Darbojošās personas:

Mājas administrācija un citi. Teicēja – Andra Konste, Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju Mājas vadītāja. Ieva  Balode  Mājas starptautisko projektu vadītāja. Zeltīte Freiberga – Mājas saimniecības vadītāja. Iveta Līberga – Mājas grāmatvede. Ēriks Cērpiņš – Mājas arhitekts. Una  Sedleniece – Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore.

Literāti no Latvijas. Nora – Ikstena, latviešu rakstniece no Ikšķiles. Gundega – Repše, latviešu rakstniece no Rīgas. Knuts – Skujenieks, latviešu dzejnieks no Salaspils. Pēters – Brūveris, latviešu dzejnieks no Ulbrokas. Roalds – Dobrovenskis, rakstnieks no Ikšķiles. Velta – Kaltiņa, dzejniece no Ikšķiles. Jānītis (Jānis) – Jānis Rokpelnis, latviešu dzejnieks. Haņins – Semjons, Latvijas krievu dzejnieks un tulkotājs. Liāna – Langa, latviešu dzejniece no Ikšķiles. Līvija – Akuratere, latviešu teātra kritiķe. Maira – Asare, latviešu literāte.

Ārzemju literāti. Luiss Hosē Palasone – spāņu dzejnieks un tulkotājs. Li Li – ķīniešu rakstnieks. Lenka – Matouškova, čehu tulkotāja. Reins – Tootmaa, igauņu rakstnieks. Remko – Ekers, dāņu rakstnieks. Vlads – Brazjūns, lietuviešu dzejnieks un tulkotājs. Dariuss – lietuviešu rakstnieks. Anrī Menantons – franču rakstnieks.

Kaķi, vietējie. Bulis – kaķu puika. Anna – kaķu meitene.

IESĀKUMAM. IEVADA VIETĀ

Astoņu gadu laikā (2006-20014) Starptautiskā Ventspils rakstnieku Mājā radoši strādājuši aptuveni 800 rakstnieki no 60 valstīm. Sarakstītas un jau izdotas vairāk nekā 300 grāmatas.

Kā mainās Mājas noskaņojums un raksturs līdz ar kompāniju, kura ienāk! Un tas nu ir līdzīgi kāršu spēlei – kādas lapiņas dabū, ar tām arī mēģini vinnēt. Ir bijuši brīži, kad te ir kluss un radoša sprieguma pilns gaiss, paretam parādās kāda citu pasauļu pārņemta seja, sakārto uz šķīvja dīvainu kombināciju ēdienu un pazūd savā alā, un tas viss neatkarīgi no pulksteņa un gadalaika. Ir bijis tā, ka izveidojas draudzīgas apvienības, kuras kopā gatavo ēdienu, kopā iet staigāt un kopā skatās filmas, reizēm par to nenobrīnīties, jo ikdienas dzīvē šo cilvēku trases nekādi nekrustojas. Ieviešas tāds dvēseles līdzsvars.

Ir pienācis dienvidu meiteņu laiks – pie mums dzīvo čehu rakstniece Eva, francūziete Diāne un itāliete Ticiāna, ir citas balsis un cita noskaņa, neparasta kārtība, jo viņas pašas saliek traukus plauktos, noslauka galdu – nu lieliski. Ticiānai gan ir īsts itāļu temperaments – ja runā, tad māja skan, ja taisa durvis ciet vakarā, tad stikli notrīc un signalizācija ieslēdzas! Ādas jaku un biezo vilnas džemperi ir gan novilkusi, tak laikam jūt, ka gluži snigt netaisās. Tomēr mūsu peldēšanos vietējos 16-17 grādos viņa uzlūko kā pilnīgi ekstrēmu pasākumu.

Vairākus mēnešus bija iespēja vērot mūsu dzejas titānus – Brūveri, Bērziņu, Raupu. Tāda sajūta, ka viņu dvēseles apjoms saskarsmes virsmu ar pasauli veido daudz lielāku kā vidusmēra cilvēkam. Krāsas, skaņas, smaržas un emocijas brīžam gāžas kā ūdenskritums un pašam māksliniekam nav skaidrs, kā ar to tikt galā un iemānīt burtos. Bet, ja nav šī ūdenskrituma, tad atkal liekas, ka dzīve beigusies. Visu laiku kā šūpolēs, nav brīnums, ka reizēm galva pavisam sareibusi.

Pie ukraiņa Jurija Sadlovska atbrauca sieva mūziķe ar dēlu, kurš saviem desmit gadiem ir neiespējami pieklājīgs – nu kurš normāls puika viņa vecumā saka – ja jums nav iebildumu, es te pasēdēšu, vai – ja jūs to žurnālu tagad nelasāt, es uz brīdi aizņemšos, par paldies un lūdzu nemaz nerunājot.

Franču rakstnieks Klods cēlās ap puspieciem un svilpodams gāja vārīt tēju aizkustinošā rītassvārkā un čībās. Diezgan bieži naktī kāds grabinās ap ledusskapi, šodien Maira stāstīja, ka paņēmusi sausmaizītes līdz uz istabu, jo licies, ka tās graužot ir tik liels troksnis, ka var pamosties arī citi, bet tas, ka ap vieniem, diviem pēcpusdienā kāds saka labrīt, ir pavisam parasta parādība. Bet visi kā viens ir laimīgi, ka šeit ir iespēja dzīvot pēc sava iekšējā pulksteņa un ritma, nevienam neatskaitoties, kāpēc un kā. Varbūt tas arī iemesls, kāpēc Mājā labi veicas darbi.

Esam priecīgas, ka Ventspils dome atbalstījusi mūsu ieceri izveidot kopēju Mājas un domes balvu par labākajiem šeit tapušajiem darbiem dzejā, prozā un tulkošanā, to pirmoreiz pasniegsim jau šajās Dzejas dienās.

02.MAJA-Janaitis--2

Mūsu Mājā patlaban atkal valda radoši piepildīts dzejisks klusums, jo sadarbībā ar mūsu draugiem no Latvijas Literatūras centra te notiek dzejas seminārs – ir ieradušies tāli un pat eksotiski viesi: Simone Inguaneza no Maltas, Samira Negroche no Alžīrijas, Tala Nitzana no Izraēlas, Gokčenurs no Turcijas un vienkārši Kārlis Vērdiņš no Latvijas. Pirmajā vakarā, sēžot pie mūsu lielā ēdamgalda un iepazīstoties, sākām pat noskaidrot, ko kurš vārds nozīmē – Gokčenurs esot turciski debesu valodas gaisma, Tala Nitzana – rīta rasa uz puķu pumpuriem. Lai kaut kā turētos līdzi, spērām vaļā, ka Vērdiņš toties ir pēdējā vērtība, kas paliek pie cilvēka, kad viss jau zudis. Viņš pats gan tā kā drusku par to sakautrējās, bet nu valsts prestiža labad neko neteica. Ir jau interesanti ar tām nozīmēm un pat ar izrunu – kad bijām Somijā un Marienhamnas lidostā, kur nav sabiedriskā transporta, saucām taksi, lidostas darbiniece jautāja pēc Ievas vārda, bet skaņu salikums Ieva Balode viņai likās ārkārtīgi neparasts, un takša šoferim viņa vēstīja, ka to nav iespējams izrunāt.

Kopīgi ar profesori Ausmu Cimdiņu izdevās viņas veidotā Imanta Ziedoņa jubilejas konference! Bija gan ļoti sirsnīgs valsts prezidenta uzrunājums, gan zinātniski spoži referāti, gan dažādu aspektu laikabiedru uzrunājumi, studentu veidota dzejas kompozīcija, Borowas MC jaunas dziesmas ar Ziedoņa vārdiem un – pats galvenais – paša dzejnieka klātbūtne. Veselības dēļ bija šaubas, vai viņš vispār atnāks, bet, ka tik daudz laika izturēs, to neviens pat necerēja. Lūk, ko dara pozitīvas emocijas! Tomēr vēl ilgi pēc visa tā domāju par Dieva nolūku – ja tā vispār drīkst domāt – kāpēc atņemt kādam (un pie tam cilvēkam, kura līdzšinējā dzīve bijusi viena vienīga savu domu un jūtu izpausme) gandrīz visas fiziskās iespējas: staigāt, runāt, rakstīt, bet atstāt spēju domāt un just…

Bet priecīgi bija pēc visiem šiem darbiem rosīties mūsu Mājas mazdārziņā, skatīties, ka ieaudzies rabarberis un ceriņi, iesēt puķuzirņus, samtenes un dilles, iestādīt baziliku un dālijas. Izskatās, ka pirmo gadu saziedēs peonijas un jasmīns, arī flokši krietni saņēmušies. Ņēmāmies visas četras radošā iedvesmā, kaķi palīdzēja, cik spēdami, mēģinot izkašņāt dziļākas izraktās bedrītes un ķerstot taureņus. Arī bites un lapsenes.  Rudim neko nav devusi  pagājušā gada mācība, kad nedēļu staigāja ar šķību ģīmi. Pavasaris! Bet stāsti jau patiesībā notiek ar visiem, cita lieta, ka ne vienmēr tos ievērojam, kur nu vēl pierakstām…

 SADZĪVES METAMORFOZES

03.MAJA-Janaitis-0022Norai autobusā uz Ventspili cītīgi uzmanību izrādījis kāds vīrietis, pieturā pat Karūnas šokolādīti nopircis. Bet tad teicis – nu visādi skaista sieviete, tikai rokas tādas, it kā smagus darbus darītu. Nora atbildējusi, ka tā arī esot – viņa ir rakstniece. Vīrietis apklusis un klusējis līdz pat Ventspilij, līdz ar rūgtumu balsī teicis – nu ko jūs tā, es taču no sirds to visu…

Knuts nav īsti apmierināts ar ventspilnieku lielo interesi par viņu, jo Ēriks Cērpiņš aizmirsis pielikt viņam žalūzijas un gandrīz visi pilsētas iemītnieki, no rīta ejot uz tirgu, ieskatījušies dzejnieka gultā.

Aivars ar Jāni un Vladu pasākuši kopā iet peldēties. Tas gan esot tā, ka iebrienot līdz kaklam un runājot par dzeju, jo peldēt Jānis neprot. Nez kā Vlads piedalās sarunās, jo viņš ir labu gabalu īsāks par abiem.

Aizbrauca Dariuss – līdz šim visdīvainākais rezidents, jo praktiski triju nedēļu laikā neviens viņu neredzēja. Labi, ka viņa istabā beidzot atradās visi daudzie pazudušie trauki.

Iebrauc Jiri Tūliks no Igaunijas. Kad ar Ievu vaicājam, kā viņu autoostā atpazīt, atbild: „U mena budet takoi malenkij cemodancik i takoje ocen umnoje lico”. Diemžēl neatpazinām. Pats pienāca klāt un skumji teica: „navernoje s etim licom u mena ne polucilos, no ja ocen dolgo trenerovalsja”.

Nu gan pavasaris mums ir atnesis brīnumputnu no Krievijas! Jau domāju, ka šitie sociālisma relikti izbeigušies, bet nekā, re. Tas, ka krievu tulkotājai Larisai gadi pāri 70, tas nu pilnīgi nekas, atceros, ka drusku satraucāmies, gaidot tulkotāju Helli no Igaunijas viņai bija 76! BET! Viņa gāja peldēt uz baseinu, vingroja, krāsoja lūpas un zvanīja katru dienu diviem brūtgāniem! Larisa toties uzmeta lūpu jau pirmajā brīdī, jo viņai likās, ka ierādītā istabiņa blakus virtuvei ir spļāviens sejā visai Krievijai. Tas neko nenozīmēja, ka visas citas tai laikā patiešām bija aizņemtas, man aizdomas, ka viņa rūpīgi salīdzināja cilvēku un istabu skaitu un tad vēl palika aizdomas, ka kaut kur mums tomēr ir slepeni luksusnumuri. Nu bet tas šoks, ka veikalā viņa nav varējusi atrast pat pienu, jo TUR TAČU NAV KRIEVU UZRAKSTU! Vakarā atnāca pie galda, nesekmīgi mēģināja parunāt ar turkiem, kuri zina četras valodas, krieviski, tad sāka atmiņu stāstus par senajiem, labajiem laikiem. Kad viņa trešo reizi pieminēja našus Dubultus (rakstnieku atpūtas nams Jūrmalā padomju laikā), Gundega nošņācās – eto ņe VAŠI Dubulti, eto NAŠI Dubulti! Un teica, ka labāk iešot prom, lai nepateiktu visu, ko domā. Atviegloti nopūtāmies, kad Larisa paziņoja, ka rīt brauks prom, jo nevar gulēt, ja mēs ēdamistabā runājamies (pat nedziedājām skaļi latviešu tautasdziesmas!) un jautāja, cikos pirmais autobuss. Teicu, ka septiņos. Tas bija par agru. Astoņos arī par agru. Tad Gundars teica – un pēc tam iet katru stundu! Bet ne nu aizbrauca, nekā. Ar nesatricināmu seju katru dienu bārstīja pērles par sociālisma priekšrocībām divas nedēļas.

Nora apslimusi, saaukstējusies. Ukraiņu rakstnieks Aleksandrs Irvaņecs viņai vairākkārt līdzjūtīgi apvaicājas par veselību, Nora sasarkušām acīm nazālā balsī atbild, ka ne visai. Vakarā pie viņas atnāk ciemos labs draugs luterāņu draudzes mācītājs Valters Ozoliņš. Atkal parādās Irvaņecs, Nora abus iepazīstina. Mācītājs! Irvaņeca acīs šausmas – vai tiešām rakstniecei jau tik slikti…

Pēters atbrauca kā liela cerība. Tūliņ aizgāja un veikalu pirkt kedas, jo braukšot ar riteni… Neticējām savām acīm! Bet vakarā viss aizgāja dabisko ceļu. Ilgi stāstīja jaunajam prozaiķim par latviešu literatūru un savu vietu tajā. Labi, ka šis ir zēns ar humora izjūtu, kad nākamajā rītā vaicājām, vai frāze – vai tu zini, ar ko te sēdi? Ar ģēniju tu sēdi! ir bijusi, viņš iepriecināts pavēstīja, ka 4 reizes! Bet galvenais, ka Pēteram ir sastrutojis zobs! Nu bet tā, ka beigas. Sarunāju dakteri, aizvedu, zobs tika izrauts un latvju literatūra glābta.

Uldis Rudaks iznāk pēc gandrīz diennakts strādāšanas un pavisam sakreņķējies stāsta, ka burti tekstā viņu pilnīgi esot satracinājuši – mazie vēl tā neko, bet lielie esot pilnīgi stulbi un pat agresīvi.

Ir atbraucis absolūti īpašais viesis Anrī Menantons. Vispirms jau viņa acīs parādās šausmas, kad Ieva, iepazīstinot viņu ar māju, neko ļaunu nedomājot, pastāsta, ka reizēm ēst visiem gatavojam mēs, reizēm arī rakstnieki. Vai TAS ir obligāti – viņš saka aizžņaugtā balsī, Ieva nomierina, ka nav. Tad ir steidzīgi jāiet pirkt veļaspulveri. Ievai jāiet līdzi, jo viņš dzimtenē to nekad nav darījis, un VIŅIEM TUR esot DAŽĀDI veļaspulveri. Kad izrādās, ka mums arī nav viens vien, kritērijs ir tikai cena. Ilgi svārstot rokās, par labu esam tomēr tiek atzīta viena Dosjas paciņa. Bet labākais vēl tikai seko. Veļa ir liels maiss, visa rūpīgi salikta atsevišķos maisiņos, krekli aizpogāti, zeķes satītas rullīšos. Attīt nedrīkst, jo sajukšot pāri. Visi 20 pāri gan ir pilnīgi vienādi balti. Bet lai nu. Viņš ir arī izcili praktisks, stipendiju neņemšot, lai glabājoties pie mums. Kāpēc, Ieva jautā. Nu, viņam taču te noteikti nozagšot. Ieva, kurai viņa izdarības jau krietni apnikušas, manāmi aizkaitinātā balsī saka, bet nozagt taču var arī mums. Nu ja, viņš priecīgi piekrīt, bet tad tas būs JUMS nozagts. Ēst viņš tiešām negatavo ne sev, ne mums, bet, kad aicinām pie sava gatavotā, nekad neatsakās. Tomēr kronis visam ir pēc viņa aizbraukšanas ledusskapī atrastā piena paciņa ar rūpīgi iegravētu uzrakstu latviski: Anrī Menantons, 2. istaba, un Ievai atsūtītā ziņa, ka viņš te esot atstājis drusku piena un saujiņu rozīņu, to mēs drīkstot lietot, un tā, protams, esot dāvana.

Kādu laiku nebiju atbildējusi Ulda no Marokas rakstītai vēstulei, jo biju Rīgā. Iepriekšējā ziņoju, ka esmu nopirkusi viņa jauno dzejoļu grāmatu. Atbraucot mani sagaida vēl viena vēstule, kurā viņš sabijies jautā – kāpēc neatbildot, laikam tak man nav patikuši dzejoļi…☺ Kad to stāstīju kā joku Mairai un Liānai, pret mani pavērsās divas pilnīgi nopietnas sejas un abas teica – nu bet protams, ko tad citu lai viņš būtu iedomājies? Katrs no mums iedomātos vienīgi un tieši to.

Remko nonāk lejā no savas istabas ar lielu skrūvi rokā – esot izkritusi no krēsla. Un, kad mums te būšot kāds VĪRIETIS, lai tas ienākot ieskrūvēt. Situācijas traģikomismu uztveram gan tikai mēs.

Ir mēneša beigas un nomainās radošais sastāvs – aizbrauca skaistā tulkotāja Medeina ar garo, blondo bizi, augusi Kanādā, tagad pārcēlusies uz Lietuvu, aizbrauca vācu radiolugu rakstītājs, bijušais hipijs Kristiāns Hussels, kurš mūsu māju esot ieteicis visiem saviem draugiem, lai gan ir kaislīgs smēķētājs un dabūja iet ārā briesmīgajā nelaikā ik pēc 15 minūtēm. (Ar tiem smēķētājiem ir negals – arī starp latviešu rakstniekiem ir tādi, kuri raksta, burtiski neizlaižot cigareti no zobiem, un pamanās par spīti mūsu draudiem piekvēpināt istabu. Dūmi ieķeras visur un gandrīz nav piebeidzami ne ar gaisa atsvaidzinātājiem, ne smaržīgajām svecēm, ne vīraka stiebriņiem. Laikam taču būs jāveido speciāla istaba smēķētājiem, jo mēs jau viņus nepāraudzināsim, un negribas nomirdināt ne viņu daiļradi, ne viņus pašus, ārā saldējot).

Aizbrauca Andris Kolbergs, pabeidzis savu jauno burlakgabalu ar eventuālo nosaukumu Sarkans automobilis melnā naktī, kuru iesāka iepriekšējā rezidencē un pabeidza šajā. Par to vislielākais prieks, ka nu jau izdotas grāmatas, kuras tapušas mūsu Mājā – Maimas Grīnbergas-Preisas Skaistā jūra un Vikingi nāk!, Ulda Bērziņa Domas un atklāsmes. Korāns., Roalda Dobrovenska grāmatiņa par Donu Kihotu un Dulcineju, Ingas Gailes Kūku Marija, Noras Ikstenas Esamība. Atceros to fantastisko sajūtu, kad kādā vakarā Nora lasīja mums pirmajiem priekšā pirmos fragmentus no šīs grāmatas, bija agra pavasara vakars, pustumsa, sēdējām pie lielā ēdamistabas galda un vienīgā gaismiņa plūda no datora ekrāna uz Noras seju, tāda sirreāla, kā no citas pasaules…

KULINĀRIJA. UN AP TO

04.MAJA-Janaitis-033

Hosē jau otro dienu nāk prasīt mikseri. Grib gatavot gaspačo, laikam Li Li panākumi ar četrēdienu ķīniešu vakariņām neliek mieru. Bet labāk nevajadzēja. Mikseri Zeltīte pēc trešā neatlaidīgā prasījuma gan atnes no mājām, bet zupa ir pavisam, maigi sakot, nekāda. Es gan uzšņācu Ievai, ka jāēd viss, ko rezidenti gatavojuši un ar priecīgu seju. Labi tomēr, ka neviens neatbalstīja Jānīša ieceri: zivju zupa no konserviem.

Lenka atstājusi uz plīts katlu ar uzrakstu: „Pusdienas visiem. Nebaidieties no izskata!” Skats patiešām nav no patīkamajiem – kaut kāda pelēka, salipusi ķēpa ar graudiem. Vēlāk izrādās, ka tā ir čehu lēcu putra ar visai ciešamu garšu. Bet uzzinām, ka čehiem nav pirtis. Kad jautājam, kur tad viņi mazgājās pirms vannasistabām, Lenka ilgi domā un tad nedroši saka – bet mums ir daudz upju…

Ventspilī viesojās somu fotogrāfi un viņiem kā vietējais skaistums tika atrādīta arī mūsu māja. Tā kā bija 1. septembris, uzaicinājām uz svētku pusdienām – vistas cepeti ar plūmju čatniju. Bija mēmi aiz brīnumiem un izskatījās, ka mūsu slava skanēs tālu.

Nolēmu vārīt soļanku, bet nesadabūju kaperus. Roalds ar Veltu piedāvājās atnest, bet nezināja, kādi tie izskatās. Stāstīju, ka mazi, zaļi, kā pipari. Pēc laba laiciņa abi atnāca un teica, ka četros veikalos esot taujājuši pēc mazajiem, zaļajiem kauperiem, bet nekur neesot bijuši.

Egles iededzināšanai par godu (tak jau mūsu mājas priekšā) nolemjam gatavot svētku vakariņas. Reins cep gaļu, es esmu apņēmusies gatavot bubertu. Uz mirkli izejot, atstāju Ievai uzdevumu nokāst dzērvenes ķīselim. Viņa to izpilda perfekti – ieliek caurduri izlietnē un kāš.. Ķīselis droši aiztek. Līvija šausmās sastingusi saka: „es ar tā būtu varējusi izdarīt..bet es NEKAD tā neesmu izdarījusi!”

Nu šis nu reiz ir Gadījums ar lielo burtu – Haņins ar draugu aizdzejojušies, pielējuši elektrisko tējkannu ar ūdeni un uzlikuši vārīties uz ELEKTRISKĀS PLĪTS! Kad atskan signalizācija – jo ir dūmi – es ieskrienu virtuvē (ir pusdivi naktī) un redzu, ka abas radošās personas pilnīgi kā apburtas stāv un skatās, kā pa plīti, lēni drebelējoties, izplūst mūsu tējkanna…

Svinējām Noras dzimšanas dienu. Viss jau viesībām bija sapirkts, jubilāre ar ciemiņu veikalā izvēlējusies tikai vīnus, tad atcerējušies par ciemiņa suni un nopirkuši tam lielu maisu suņbarības. Rezultātā iepirkuma ratiņos atradās 6 pudeles vīna un suņbarība. Pie kases, pārdevējas uzraukto uzacu apmulsināti, abi sapratuši situācijas komismu, un teikuši – kad jau šitik daudz izdzers, tad jau būs vienalga, ko uzkost.

Svinam Mārtiņus. Esam mūsu ārzemju viesiem stāstījuši, kas tie par svētkiem, ka tiek pabeigti āra darbi, kā ziema sviež pirmo akmeni ūdeņos un tie aizsalst, ēdam ceptu pīli utt. Kad visi labsajūtā atslīguši pret krēslu atzveltnēm, Remko no Nīderlandes pēkšņi saka: bet es neesmu dzirdējis jūsu himnu. Jūs man varat to nodziedāt? Saskatāmies ar Mairu, Ievu, Zeltīti un Ivetu. Nu, kā lai nevar savu himnu nodziedāt? Ceļamies un dziedam ar apēstās pīles kauliem pa vidu.

Poļu rakstnieks Voicehs Pestka vāra sīpolu zupu, pats atzīst, ka dara to pirmo reizi un ar vārīšanu līdz šim maz nodarbojies. Piedāvājos palīdzēt, bet rakstnieks atsakās – vajagot to darīt pašam, jo viņa varonis romānā arī vāra tādu zupu. Jautāju, kā izdevās varonim. Tad jau redzēsim, dziļdomīgi saka Voicehs, maisot šķidrumu katliņā.

Decembrī pie mums dzīvoja daži brīnumi atkal – Madeleina no Vācijas un Pērs no Dānijas. Jau atbraucot viņi izskatījās lieliski: viņa ar Aspazijas frizūru, sarkanā mētelī, daudziem maziem sainīšiem rokā, runīga un aktīva, viņš pelēkā mētelī un ausainē ar diviem lieliem koferiem klusi vilkās nopakaļ. Tomēr viņu abu aktivitātes pārspēja iedomāto, tā vien likās, ka viņi ir vairākās vietās uzreiz un neguļ vispār, jo ēda vēl pusnaktī, tad trijos naktī un atkal jau deviņos no rīta. Pie tam nez kādēļ no plastmasas spainīšiem, kuros veikalā pārdod skābētus kāpostus. Pie tam tas, kas iekšā, nudien izskatījās nepatīkami – auzu pārslas, sagriezta maize un kaut kāda brūna susla pāri, kas vēlāk izrādījās par šitaki sēņu pulvera šķīdinājumu. Un vēl mēģināja runāties rīta agrumā par holokaustu. Gandrīz izjauca mūs jaukos kafijas brīžus no rīta, jo ar savām krūzītēm labāk devāmies prom no tā visa.

Līvija Akuratere, kurai gadu krietni pāri 80, ir dzīvīga un priecīga, sīkumi viņu vairs nesatrauc. Uzcienājam viņu ar zupu, Līvija, nemaz nepagaršojot, lūdz sāli. Pasniedzu, bet nenociešos un saku, ka, manuprāt, zupā sāls ir pietiekami, un pārāk ar sāļumiem nevajadzētu aizrauties. Ja? Līvija ir ieinteresēta. Kāpēc? Nu kā, esmu pat apjukusi, jo šķiet, ka to nu gan visi zina – sāls kaitīga sirdij, asinsvadiem, aiztur šķidrumu organismā.. Ā-ā-ā Līvija novelk. Šķiet, esmu to kādreiz zinājusi, bet tagad pilnīgi aizmirsusi… Un drošu roku pārbārsta zupu ar sāli.

KRIMINĀLĀS VĒSTIS. SIGNALIZĀCIJA TOMĒR DARBOJAS

05.MAJA-Janaitis-0176

Tādu dienu vairāk negribētos piedzīvot: no rīta policija pratināja par piektdien nozagtajiem datoriem – kurš ieraudzīja, kur gāja, kā bija. Nu bija jau arī mistiski, ja Ieva no Mājas aizgāja tikai vienos, sagaidījusi, kad atbrauc Sergejs Moreino. Pēc tam dzērām tēju, kad parādījās noraudājusies Iveta – dobē pie mājas atradies miris Bulis… Tik žēl – tāds mīļš, tāds labs, neko sliktu nevienam nedarīja. Apglabājām tepat dārzā. Anna vēl ilgu laiku gāja uz to vietu. Tikko tas bija beidzies, izgājām pa durvīm, bet tur – asiņainas pēdas no tirgus līdz Kuldīgas ielai. Un riktīgi asiņainas! Aizgāju pasēdēt baznīcā.

Otrreiz nozaga datoru. Pilnīgi aizvainojoši – nu kāpēc tieši mums? Bet Kolbergs otrā dienā nonāk starojošs – beidzot esot pēc ilgiem gadiem uzķēris tēmu burlaku gabalam. Nu protams – mūsu kriminālajā vidē. Bet nu vismaz radošais process ir veicināts, un, kas zina, varbūt tas būs tā vērts.

Pamostos no riebīgā pīkstuļa skaņām, zvanu apsardzes pultij, kur tagad atkal tā signalizācija pieslēgusies. Kā par brīnumu, šoreiz (pirmo reizi!) to iedarbinājušas rezerves durvis otrajā stāvā. Pilnīgā neizpratnē un drusku nobijusies dodos turp un ieraugu divus arī drusku nobijušos baltkrievu puišus – dzejniekus. Prasu – Ko darījāt? Atvērām… Kāpēc atvērāt? Paskatīties… Bet kāpēc divos naktī??? Bet kāpēc tur atslēga bija?…

Mūsu pirmais brits Džeimss! Gaidījām viņu ar sajūsmu, uztraucāmies, ka viņa baltais BMW neierakstīsies starp Mairas fiatu un Ievas žiguli, bet ierakstījās! Mūsējais! Bet tad mēs vēl nezinājām, ar ko Džeimss paliks mūsu Mājas vēsturē mūžīgi mūžos! Jau trešajā dienā viņš izlēma braukt uz Alvja Hermaņa Klusuma skaņu pirmizrādi, jo bija šo lugu noskatījies Berlīnē, tā viņam ļoti patikusi, un viņš grib rakstīt par to savā finansu žurnālā, kur pārzina kultūras sadaļu. Mēs jau nu ieteicām braukt viņam ar autobusu, visnotaļ ērti, te tomēr sveša zeme un tā, bet neklausīja, un pēc afterpārtijas pie Spuņņupes iebrauca grāvī. Pašam nekas, mašīna pilna ar ūdeni, bet atbrauca policija un konstatēja 1,08 promiles. Un tā nu Džeimss ir mūsu pirmais CIETUMNIEKS, jo pēc tiesas, kur Ieva gāja viņa līdzi, Džeimsam piesprieda 5 diennaktis Liepājas cietumā. Pirms soda izciešanas atgriezās Mājā, ausis burtiski pa zemi vilkdams, un aizžņaugtā balsī vaicāja, vai mēs viņu te vēl paturēsim. Patiesībā jau ļoti nāca smiekli, bet skaidrs, ka nav te piedzērušiem britiem pa mūsu ceļiem ko vazāties, īpaši pēc visa, ko viņi jau Latvijā sastrādājuši. Tā nu mūsu lietuvju/latviešu kompānija apvienojās, iedzēra un nolēma Džeimsam pastāstīt, kas viņu cietumā sagaida. Labi, ka Ieva visu netulkoja. Bet izcieta tās dienas godam, atgriezās ar pilnu pierakstītu kladīti. Piecas dienas, kas satricināja Angliju, tā teikt.

No miega mani izrauj telefona zvans – Una vainīgā balsī ziņo, ka ieslēgusies signalizācija. Reins nav pamanījis, ka ārā vētra, un kurinājis krāsni, dūmi atsisti atpakaļ biezā slānī. Tagad tik aptveru, ka atslēgšanas pults ir mūsu aizslēgtajā kabinetā, un zvanu Ievai kā jaunākai un veiklākai, lai skrien mudīgi, jo troksnis ir briesmīgs. Ieva stāsta vēlāk, ka abi vācu rakstnieki jau bija sakravājuši mantas un iznākuši gaitenī, francūzis vēl nogaidījis, bet visinteresantāk bijis ar Uldi Bērziņu – tas nonācis lejā absolūti mierīgs, ar iepirkumu maisiņu un ļoti gribējis iet uz tirgu. Ieva neko nav sapratusi, jo pulkstenis knapi septiņi. Tad es atcerējos mūsu sarunu iepriekšējā dienā. Uldis grib gatavot plovu, jeb, kā viņš saka – pilavu. Vajag iet uz tirgu un pirkt jērgaļu, aicina mani līdz. Es jau ar mieru, bet prasu, kurā laikā, jo režīms Uldim savdabīgs – ceļas pēc četriem strādā līdz deviņiem, tad guļ atkal līdz diviem. Tieši tai laikā, kad tirgus strādā. Nu, vajagot viņu pamodināt. Bet tas nav vienkārši, telefonu viņš nedzird, klauvēšanu ne tik, pulksteņa nav. Nu, lai tak es kaut kā piezvanot. Nu tad, dzirdot šausmīgo trobeli ar signalizāciju, viņš nodomājis, ka esmu atradusi efektīgu veidu, kā viņu pamodināt…

SABIEDRISKĀ DZĪVE PIEDZĪVOJUMU NOKRĀSĀS

06.MAJA-Janaitis-

Braucam uz Užavu, kāpjam bākā. Li Li uztraucas, redzot tukšo jūrmalu, kur gan palikuši cilvēki. Viņam skats atgādina ainavu pēc neitronbumbas. Bet tik un tā esot skaisti. Bijām arī Irbenē un Ovišu bākā. kur vecs jūrasvilks mums ilgi stāstīja par visādām bāku uzpariktēm – lielākoties mums neizprotamām. Bet pati bāka skaista un vīrs centīgs. Visus apaļām pogu acīm pieskatīja viņa pekinietis. Irbene ir neiedomājams monstrs – esot bijis 8 lielākais teleskops pasaulē. Un tikai spiegošanai domāts. Briežu dārzā nebija neviena brieža, pat ne cūkas vai kazas, laikam vētra aizbiedējusi. Teicu sargam, lai atdod man 50 sant, ko es te redzēju? Tikai viņu. Sargs atcirta, ka tas esot kā laimētavā – ir laime vai nav. Un vispār uz viņu arī esot vērts paskatīties. Laime bija pēc visiem vējiem atgriezties pie Zeltītes gatavotajām pusdienām, kuras pārauga vakariņās ar Ivetas ceptajiem neiedomājami garšīgajiem sklandraušiem.

Ukraiņu rakstnieks stāstījis somu rakstniekam par latviešu panteonu un dievībām – mums esot tur tā kā matriarhāts, Laima, Māra. Vienīgi rakstnieku aizstāvis ir vīriešu kārtas – Fabriciuss, ne velti viņa piemineklis uzstādīts pa vidu Rakstnieku mājai un Ventspils bibliotēkai…

Gundega uz dažām dienām aizbraukusi uz Rīgu un skatījusies vienu no gudrības spēlēm, kur bijis jautājums, kā sauc Zvejnieka dēla galveno varoni. Gundegas vīrs prasījis, vai viņa zinot. Gundega ar pārākuma apziņu atteikusi – nu, kas tad to nezina. Vīrs tomēr neatlaidies, un Gundega nevērīgi atcirtusi – Nu AIVARS, protams. Gundega arī domājusi, ka apsardzes firma Evor, kam mēs bieži zvanām, ir kāds konkrēts vīrietis ar tādu vārdu, un mēs tad nu viņam visu laiku bēdas sūdzam.

Kopā ar Pēteri, Džeimsu un Gundaru gājām atklāt bibliotēkas jaunās telpas. Pēteris jau sākumā saprata, kā kādam te jāuzņemas vadība, un viņš būtu vispiemērotākais, īpaši pēc vairāku dienu viskija terapijas – zobs taču jāskalo! Bija jautājumi, vērtējumi, līdz es nostājos cieši blakus, šņācu ausī un rāvu aiz piedurknes. Nelaimīgā kārtā jaunajā sarīkojumu zālē Pētera vieta izrādījās tieši blakus meitenei ar vīna glāzēm. Tās pazuda no paplātes viena pēc otras, un, kad runu sāka arhitekts Poga, Pēteris veikli iznira man no elkoņapakšas un izvirzījās atkal priekšplānā, uzslavēja ministri Rivžu, arī pārējos, mēģināja sākt par izrauto zobu, bet tika aizvilkts atpakaļ. Gundars visu izdarīja godam, Džeimss ļoti centās, izskatījās lieliski, pēc īsta rakstnieka, bet, kad citējot Borhesu (iepriekš saskaņojām!), viņam nokrita brilles, tad izkrita grāmata un izbira visi ieliktnīši – grāmatzīmes, apmeklētāji arī saprata, ka viņš ir īsts rakstnieks. Pēteris visu to mēģināja komentēt, par ko Džeimss vēlāk ar sāpju rievu sejā jautāja – vai viņš kliedza, ka es esmu bijis cietumā?

Nepietiek ar to, ka pie mums pulcējas visi Ventspils arhitektūras gada balvas dalībnieki – jo mums ir galvenā balva, ierodas arī Pēteris Sidars, kuram rīt bibliotēkā jānovāc savu izstādi, un mēs viņam dodam naktsmājas, gan tikai uz dīvāna pie TV, jo citur vietu nav. Pēc ilgām sarunām un debatēm ap pusdiviem tomēr gulēt viņš aiziet. Bet ap četriem ceļas franču rakstnieks Klods un dodas vārīt savu tēju no tādām kā koku mizām. Viņš ir varen pārsteigts par jauno iemītnieku uz dīvāna, pārtrauc jautro svilpošanu, ar kādu viņš parasti sevi pavada dienas gaitās, un kaut ko saka Pēterim, šķiet, angļu valodā (jo dažreiz franči no angļu plūstoši pāriet uz dzimto valodu un tā robeža nav nemaz tik uztverama). Bet Pēteris laikam nesaprot nekādā valodā, jo ir tak četri no rīta un no vakarvakara ir jau ar krietni meditēts. Paralēli Klodam tad nu es dzirdu izmisušus čukstus: „Ak tu bītīt matos, es nekā nesaprotu, ko viņš tur saka, nu it nekā…” Tomēr Pēteris saņemas un kādā nebūt valodā stāsta, kāpēc šeit atrodas – jo viņam jāiet uz bibliotēku pēc savas izstādes. Klods to nopietni uzklausa un saka: „Jā, bet es domāju, ka bibliotēka vēl ir ciet…”

Pilnīgi ģeniāls sarīkojums ar kori Slavjaņe un Ilgu Buntiku priekšgalā. Tantuki jau dziedāja no sirds, bet diriģente diriģēja pilnīgi visu – izgrūstīja, stūma, bīdīja, veda. Topā veca kundzīte ar dzeju par dārzeņiem un sauli pāri visam. Roalds sēdēja pirmajā rindā ar savu absolūto dzirdi un pilnīgi pārakmeņojušos seju. Kad teicu, ka koris Ziemsvētkos piedāvājies dziedāt AVE, MARIJA, komentēja – žēl kori, bet Mariju vairāk žēl…

Izmantoti attēli no Mājas arhīva.