…viena pati Latvija

Pārlasot Gunāra Astras pēdējo vārdu tiesā 1983. gada 15. decembrī  (šogad šai runai aprit 30 gadi), ir jāapbrīno viņa vārdu aktualitāti arī Latvijā šodien.:

“Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.).” /G.Astras pēcvārds 1983.15.12./

Nu jā – nu jau ne ‘padomju’, bet krievvalodīgie mediji un Rīgas dome. Re, – valsts svētki, bet ‘Staro Rīga’ un , ievērojiet, ne Latvija… Un rīdzinieks jau ir praktiski padarīts par ienaidnieku valstij /nu valdībai jau nu noteikti…/.

Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.’/G.Astras pēcvārds 1983.15.12./

Es ļoti gribētu, lai mūsu valoda nebūtu ‘noplicināta un izkropļota’ arī 2013. gada novembrī – bet diemžēl Gunāra Astras citāts ir vēl jo vairāk kā aktuāls…Noplicināta mūsu valoda ir gan no tiem ievainojumiem, par kuriem runāja Gunārs savā pēcvārdā, bet tagad jau arī tai ir noplicinājums no postmodernajiem izvirdumiem, kas manas tautas kultūras laukā iebrūk arī no Rietumu puses. Tas ir jāsaredz kā šī laika reālā patiesība. Skaistā latviešu valoda mūsdienu Latvijā bieži ‘tiek izspiesta’ arī no dzejas, un no literatūras, kad labais tonis ir – ‘ne dzejolis bez lamu vārda’, ne prozas darbs bez jēlībām …Nerunājot nemaz par aglicismu aktīvu  iespiešanos visa veida vidēs un terminoloģijās. Droši vien – notiekošajā ir sava dabīgā lietu attīstības loģika. Bet manas tiesības ir manā apkārtnē uzturēt cieņu pret savu valodu un to censties aizsargāt no piesmiešanas arī mūsdienu apstākļos.

Man ir skumji, ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu’/G.Astras pēcvārds 1983.15.12./

Nu, varbūt, bērnu dārzu līmenī tā vairs nav gluži taisnība (ir noteikti bērnudārzi, kur šīs vērtības tiek apgūtas), taču skolās /nu kādos 80%/ latviskajām vērtībām īsti nav vietas un laika , tieši tāpat kā visam, kas skar cilvēka personības veidošanu…

Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša joma: šūšanas firma “Latvija”, ziepes “Latvija” u.c. (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos lietots lielais “L”, tātad nav runa par 15. vai 16.gs., bet gan par mūsu gadsimtu).’ /G.Astras pēcvārds 1983.15.12./

Jā, vai mūsdienu Latvijā ir reglamentēts vārda ‘Latvija’ lietojums?…Vai ir paredzami kādi sodi par šī vārda neadekvātu lietojumu?

‘Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soļa ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!”’ /G.Astras pēcvārds 1983.15.12./

Varbūt, ne gluži šovinistisku (lai gan – atsevišķu politisku strāvojumu līmenī – noteikti!) attieksmi sastopam, bet ar augstprātību sastapties gadās visai bieži…Latviešu valodai pilnīgi noteikti joprojām vēl nav pietiekami adekvāts statuss Latvijas Republikā.

‘Savā laikā vienādi svinīgi Krievija paziņoja, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām gan uz Somijas zemi un tautu, gan uz Latvijas zemi un tautu, ievērojot šo tautu noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu. Kādēļ tad Rīgā 18.novembrī nesanāca svinīgais kongress? Kādēļ 18.novembris netiek atzīmēts? Kāpēc “Izvestija” neraksta: “PSRS un Latvijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības…”? Lūk, tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki – Ribentrops (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs (netiesāts un nepelnīti aizmirsts pabeidz savas dienas kā personālais pensionārs politisko līķu rezervātā Piemaskavā) 1939.gada 23.augustā parakstīja slepenu vienošanos par “dzīves telpas” sadalīšanu Baltijā; un ne tikai Baltija viņiem maisījās pa kājā /../’ /G.Astras pēcvārds 1983.15.12./

Jā, varbūt, tiešām tomēr tāds brīdis pienāks, kad Krievija iegūs spēku no Augšienes kā reiz Vācija – atvainosies par saviem pāridarījumiem pasaulei un pasaules tautām. To saku ne tik daudz par savu tautu domādams (ne revanša meklēdams…), bet tajā saredzot vienīgo veidu kā Krievijā var atsākties patiesa atjaunotne un cilvēcības iedibināšanās.

‘Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību.’ /G.Astras pēcvārds 1983.15.12./

Protams,  šis ir visvairāk pazīstamais un visvairāk citētais teksts no šīs runas.Laikam – mūžam aktuāls. Bet tas tomēr rāda Gunāra /Astras/ atvēzienu. Viņš ir pelnījis daudz lielāku vietu mūsu /Latvijas/ vidū. Viņš mums atgādina ko nesabojātu, ko pilnīgi tīru. Pat ja to nevaram sasniegt, ir svarīgi, ka šī mēraukla mums ir tepat blakus. Ka par to zinām. Ar ielu Gunāra piemiņai nepietiek. Nepietiek arī ar dažām plāksnēm (pie Augstākās Tiesas ēkas novietota tā, lai neviens nevarētu izlasīt…). Arī ar pieminekli nepietiktu, arī ar mākslas filmu nē. Pietiktu – mēģinot saprast, kāpēc par sapni par brīvu Latviju viņš bija ar mieru samaksāt ar 20 gadiem nebrīvē?

Gunāru tiesāja brīdī, kad Latvija atvadījās no Ojāra Vācieša, šo runu jau Gunārs iesāk ar vārdiem:“A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā, ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē. /../’

Par O.Vācieti atkal tik daudzi neko nezina.Un robežas jau atkal ir vaļā. Aizbēgt ir daudz vienkāršāk. Grūtāk ir palikt un turpināt ticēt:

‘Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.’

Paldies Gunāram Astram, kas liek mums atkal par Latviju domāt un saredzēt lietu būtību. Valstī tik svarīgā brīdī. Atkal.